Grāmatas vāks

Ikviens cilvēks kaut ko meklē. Kāds vīrs meklē savas norautās kājas, veci ļaudis – uzmanību un kādu izklaidi savās pēdējās dienās, savukārt jauni ļaudis meklē mīlestību. Mīlestība ir vienīgais, kas stājas pretī nāvei. Nāve ir neizbēgama un nepavisam nav skaista. Mīlestība atnākšana mēdz būt negaidīta, bet tās meklējumi ilgstoši un mokoši, līdz neveiksmes un vilšanās liek tai atmest ar roku un grimt savas ikdienas vienmuļībā. Ikdiena ir piepildīta ar rutīnu, kaitinošiem sīkumiem, varonīgu savaldību darba vidē, kas nav tā draudzīgākā un sirsnīgākā indivīdam, un tas liek justies vientuļam un atstumtam. Rezignācija kļūst tik mokoša, ka liek meklēt glābiņu sīkās, it kā nesvarīgās izklaidēs, kā no iznīcības izglābtu grāmatu labu lasīšana vilcienā 6:27, klasiskās dzejas deklamēšana, flīžu skaitīšana, dienasgrāmatas rakstīšana, saldo virtuļu ēšana sabiedriskajā tualetē.

Tie ir dīvaini, bet ārkārtīgi šarmanti un cilvēciski saprotami prieciņi, kas kontrastē ar ļoti prozaiskām  dzīves un cilvēku izpausmēm, kā atvieglošanās tualetē, iešana uz stulbiem randiņiem, darba vietas sakopšana, braukšana sabiedriskajā transportā un izmisīgiem laimes meklējumiem, kam vispār nav racionāla pamatojuma. Tāda ir cilvēka pretrunīgā daba, kas šajā grāmatā tēlota viegli, asprātīgi, koncentrēti un ar franču autoriem raksturīgu konceptuālismu. Beigās mums, lasītājiem, tiek atklāti iespējamie risinājumi katram varonim, tie delikāti un maigi tiek norādīti, tomēr viss  paliek pašu varoņu rokās, jo dzīve nevar būt paredzama, un tai nav garantijas. Taču tā laiku pa laikam sniedz roku un atklāj iespējas. 

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā 6.27”