Sandra Strēle. Nenotikušās izstādes: brikšņi

Rīgas mākslas telpā 03.02–19.03.2023.

Izstādi apmeklēju 5. martā, tieši septiņdesmit gadu pēc Staļina nāves. Viens no pēdējā laikā dzirdētākajiem Josifa Visarionoviča teicieniem, ko bieži pēdējā laikā lieto, ir “kvantitāte ir kvalitāte”, tiesa, vairāk gan saistībā ar krievijas šķiešanos ar cilvēkresursiem, iebrūkot Ukrainā. Taču pie zināmas kvantitātes, jāatzīst, gan karā, gan izstādes sakarā, tā iemanto kvalitāti. Kā saka  – paņem ar masu. To atzīst arī pati māksliniece izstādei pievienotajā drukātajā materiālā, kurā nosaukumi aizstāti ar īsiem aprakstiem, kas brīžiem atgādina te dzejoļus, te mazus stāstiņus. Tas ir simpātiski un pat oriģināli, ja ļoti neiedziļinās rakstītajā, kas tomēr ir pārāk centrēts uz mākslinieci, viņas gleznām, iedomātām un bijušām izstādēm, citas (dziļākas) dimensijas te var nemeklēt (tāpat kā pašās gleznās). “Izmēram un skaitam ir nozīme. Jo lielāks izmērs, jo vairāk līdzbraucēju var paaicināt” var izlasīt pie gleznas Nr. 15. apraksta, kā smejies, tā taču ir lieliska atbilde uz šos daudzus nomokošo jautājumu, šis būs kādreiz jāmēģina uzrakstīt tinderī – večiem patiks. Bet, diemžēl, viss arī apstājas pie kvantitātes kvalitātes problēmas.

Ja paskatās monumentālas glezniecības definīciju un tās piemērus mākslas vēsturē, tad izmēra lielums ir tikai viens no tās raksturlielumiem (!), cits parametrs ir glezniecības stils, tēmas diženums (!) un tehniskais izpildījums. Ne velti monumentālā glezniecība tomēr vēsturiski ir saistīta ar sienu gleznojumiem, freskām un lielizmēra plakātu glezniecību. Cik no tā visa ir šeit? Tikai masa un daudzums, tēma ir iekšupvērsta, cilvēks ir tik laikmetīgi sīka vienība, gluži kā ūdensmērītājs tas pled pa milzu baseinu dažādu krāsu ūdens virsmām, tāds smieklīgs knislis, kas tur plunčājas vai kaut ko vēro, piemēram, lielas gleznas ar Marlēnas Dimā (Marlene Dumas) stila korpulentu sieviešu figūrām. Citātu te ir daudz, jau minētā Dimā, Niklāvs Strunke, Deivids Hoknijs (David Hockney), kā arī daudz pašcitātu. Tas arī pastiprina aizdomas, ka māksliniece ir pārāk aizrāvusies ar sevi. Sāk šķist, ka šī ir tāda grandioza tīksmināšanās par sevi, kas apaugusi ar sēnēm, vijīgiem augiem un nezālēm. Monumentalitāte izpaužas liektās, vijīgās līnijās, kas tiešām novilktas pāri lielajiem audekla izmēriem, bet, kā reiz pati novēroju, līnija vai triepiena garums, ko novelk mākslinieks vīrietis ir stipri garāks, plašāks un spēcīgāks kā sievietes mākslinieces vilktais, te pat nav jēgas konkurēt, arī lielu formātu viņi (vīrieši) apgūst labāk un dabiskāk. Tas slēpjas fiziskajā spēkā, ne tik daudz galvā. Taču neviens netraucē sievietēm risināt lielas idejas, dziļas tēmas, riskēt ar krāsu salikumiem, meklēt jaunu estētiku. Kaut kādi mēģinājumi pēc estētikas te ir, klāt pievienojusies zelta krāsa (īsti sevi neattaisno), bet kopumā, tas viss izskatās skaisti, jauki, tīri, gaumīgi ar latviešu estetizētajai dekoratīvajai glezniecībai raksturīgu koķetēriju ar ilustrāciju un bezgaumību. Līdzīgas problēmas saskatīju arī nesen notikušajā Imanta Lancmaņa gleznu izstādē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Viss salipināts no daudziem fragmentiem, maziem stāstiņiem, detaļām, kas protams, ir interesantas un mākslinieciski augstvērtīgas, bet… Tas viss ir tik sadrumstaloti, ka beigās uzmācas garlaicība.

Krāsu savienojumi, apšaubāmu stilistisko meklējumu blīvums, liela detalizācija un informācijas piesātinājums ir tik liels, ka tas atslēdz skatītāja smadzenes, rada viņā vienaldzību un pat aizkaitinājumu. Varbūt latviešu mākslinieki nemāk atteikties, notīrīt lieko un atklāt savu domu, nekaitinot skatītāju ar citātiem, un nevēlas atmest visu to “literatūru”. Atsakoties, iespējams, tomēr parādīsies kādas ievērības cienīga ideja, kas varētu būt ilgi gaidītais lūzuma vai pagrieziena punkts Latvijas mākslas pīļu dīķītī (baseinā).

Taču trūkst paškritikas. Šī izstāde atgādina lielu krāsojamo grāmatu vai bilžu pasaku, kas vēsta mums, kaut kur sen dzirdēto, stāstu par Ērkšķrozīti, kas guļ mūžīgā miegā ar brikšņiem aizaugušā, vecā pilī. Paskatīties uz smukām bildēm jau var, kāpēc ne, bet, ja Strēle būtu rakstniece, tad viņu varētu saukt par grafomāni, tāpēc viens no uzdevumiem, ko es sev varētu uzstādīt ir izdomāt apzīmējumu ar šādu kaiti sirgstošiem māksliniekiem. Nu piemēram – pingomāni, kombinējot no vārdiem “gleznot” un “apsēstība” latīņu valodā.

Maza atkāpe sakarā ar matrjoškām un dārza rūķiem. Mūsdienu māksla ir pilna ar hohmām. Ironija, savukārt, pieņemta kā garants labai gaumei un kvalitātei, it kā var piekrist, taču visam pa vidu jaušama infantilitāte, rotaļāšanās ar bērnu zīmējumu stilistiku un to saistīto naivumu. Gaidu, kad šī kaite beidzot izies no modes. Tehniski tā viss varētu būt. Matrjoškas akvarelī ir pat ļoti rosinošas, bet atkal viss salikts lielā krāsainā kolāžā, to ir daudz, viss ir krāsainis, raibs un iespaidīgs. Tā visa ir par daudz. Atkal paņem ar masu.

Rosinošs bija pašas mākslinieces teiktais LR1 3. marta pārraidē ” Augstāk par zemi’, ka 2021. gadā viesojoties Kijivā, uzzinājusi, ka matrjoškas ir cēlušās Ukrainā nevis krievijā, kas ir visnotaļ ticami, redzot arī ideoloģisko karu starp šīm abām valstīm par slāvu kultūras nesēja tiesībām. Krieviju lielā mērā raksturo tās dižošanās ar pakļautajām tautām pārņemtās kultūras un tās vērtību piesavināšanos. Atņemot tām šīs vērtības un pasludinot tās par savām, tiek pamatots un barots krievijas imperiālisms. Kijiva tagad ņem atpakaļ savējos – Repinu, Kuindži, Aivazovski, Maļeviču, Vrubelu u.c. Bet par to Strēles matrjoškas klusē, tik plikšķina apaļās acis. Tā varam turpināt tālāk maldīties pa stilistikas, simbolu, tēlu un asociāciju brikšņiem, kā vadātāja apsēsti. Pa tukšo un bezjēdzīgi. Varbūt tā arī bija izstādes iecere. Es ceru, bet iespējams, ka atkal kaut ko nesaprotu no jaunākā trenda.

Tomēr izejot no izstādes, nepamet sajūta, ka sēnes un nezāles ir ieaugušas mums smadzenēs un prasītos pēc kārtīgas ravēšanas.