Bet bija labi, viss atkal bija labi, cīņa bija galā. Viņš bija izcīnījis uzvaru pār sevi. Viņš mīlēja Lielo Brāli.”

Džordžs Orvels “1084′

Šoreiz tas bij aizdevies. Patiešām.

Viņš tik ilgi bija mēģinājis mīlēt. Mīlēt sevi, mīlēt citus, mīlēt arī tos, kurus ienīda, un tos, kuru ienīda viņu. Viņš zināja, ka ir jāmīl, jo tā ir pareizi nevis tāpēc, ka viņš tā juta. Ikreiz, kad viņam šķita, ka tas beidzot ir izdevies, sekoja smaga atklāsme, ka tomēr tā nav – viņš spēja nīst, bet mīlēt nespēja. Tad viņa izlūzijas sabruka, un viņš saprata, ka bijis augstprātīgs, pārāk lepns uz sevi. Un tad nāca šaubas, tās plosīja viņa sirdi, kas bezmiega naktīs pašpārmetumos dobji dunēja ieslēgta krūšu kurvī, domu driskas tikmēr plandījās kā vējā. Viss velti… Viņš izskatījās kā saplīsis eglīšu rotājums, kurā pirms mirkļa spoguļojās priekpilnā un mīlestības piepildītā pasaule. Krahs taču bija paredzams. Viņš mācījās mīlēt no jauna, salasīja sevi atpakaļ veselumā no lauskām. Viņš taču labi zināja, ka mīlestība rada sāpes. Tās atmodināja viņu no salda sapņa, taču cauri sāpēm viņš jutās dziedināts. Šī mīlestība noveda viņu līdz nāvei un vēl tālāk aiz tās. Tur, kur plešas mūžība – atsvabinoša un nebeidzama.