Nemiers. Kņudoša sajūta sirds apvidū un pamošanās nakts melnumā no saraustītiem sapņiem. Tam seko nogurums un apātija. Lēni paiet vēl viena diena ar smagu domu nastu. Kā to izbeigt? Kur meklēt glābiņu? Vai ir kāda vieta, kas vārētu būt mans patvērums?

Es tveros nakts miklumā. Izmisumā pieķeros kūmiņa rudajai astei, tam steidzīgi paslīdot zem ivju krūma, tad mēģinu aizmirsties lakstīgalas treļļos. Pēc mirkļa uzsāku dejot griezes vienmērīgajā ritmā, klausos pūces brēcienos, kas pārtrauc lakstīgalas valdzinošo dziedāšanu. Tad iztrūkstos no stirnāža rejām un aizskrienu tam līdzi naktī. Klusi palienu zem noziedējušo ievu arkām, sabrienu slapjas kājas pielijušās rasaskrēsliņu un pieneņu pļavās. Sildos rapšu dzeltenumā, līgojos ūdens mirdzēšanā, apžilbstu no saules spēlēm tajā un uz mirkli pazaudēju redzi. Liepu pavēnī uz ceļa skaitu cielaviņas soļus, līdz tā iespurdz ziedošu ceriņu kupenās. Nākamajā dienā aizsapņojos jūras viļņu priecīgajos čukstos, izlīstu no pelēka mākoņa un sabirstu slapju jūras smilšu graudiņos plašā liedagā. Silā taustu ar acīm ķērpju un ogu mētru dažādās krāsas, tad, meža smaržām pievilkusies, maldos kopā ar saules stariem priežu stumbru ņirboņā līdz atrodu jūras horizontu. Varu stundām blandīties gar jūru, salt, salīt, nobristies pa smagām smiltīm, līdz sāk smelgt kāju ikri un tirpt pēdas. Lūdzu jūrai patvērumu no saviem iekšējiem draudiem, kas padara par ienaidnieku pašai sevi. Jūra kā templis pieņem manas lūgšanas un ar klusi čalošu vai bangojošu vilni, kas saplīst pret melniem akmeņiem, izmet krastā atbildes. Taču acis atduras pret horizontu, tas liek ilgoties un meklēt tālāk. Meklēt pēc patvēruma.

Te ir tik plaša vieta – šeit pie upes, kas rāmi plūst uz jūru. Te nav kur noslēpties, nav patvēruma ne no lietus, ne vēja, ne citu skatieniem, bet tieši tas, ka šeit pietiek gaisa, ko elpot, un upes plašums nenogurdina skatienu, rada drošības sajūtu. Tālais krasts, ko vērot, mierina ar ilūziju, ka tur otrā pusē tiešām ir labāk – ir labi tur, kur manis nav, vai tur, kur manis vairs nav. Mokošs ir tikai tagad plūstošais mirklis – ar šaubām, paššaustīšanos, neziņu par nākamību un nedrošiem sapņiem, kam varbūt nav lemts piepildīties. Te, pie upes, šīs domas aprimst. Es vēroju ūdens ņirbēšanu, ieeploju upes smaržu un uz mirkli spēju aizmirsties. Varbūt šis ir mans patvērums – klajā vietā, kur nevar paslēpties, kur būdama sīks knislis, man šķiet, ka spēju sajust savu vietu šajā pasaulē?

Līdz ar citiem meklēju patvērumu mīlestībā, jo tā sniedz drošības sajūtu un mierinājumu. Mīlestība ir skaista, tā dziedē, taču patvērumu no sevis tā nesniedz; mazākās šaubas, sīka neuzticēšanās dzirksts iesveļ greizsirdības ugunskuru, kas neapslāpēts pārvēršas ugunsgrēkā un nodedzina savā ceļā visu, atstājot vien kūpošas krāsmatas.

Reizēm es gleznoju, citreiz rakstu, lai rastu patvērumu. Kad nemiers kļūst mokošs, meklēju patvērumu kā patiesību vīna reibumā. Taču visbiežāk es triepju krāsas uz audekla, spēlējos ar tām un mēģinu atrast tam visam jēgu. Dažkārt to tomēr izdodas atrast vārdos, stundām lasot citu sarakstīto, līdz pati neizturu un ķeros pie vārdu virknēšanas, no kuras veidojas teksts. Vārdi mani nomoka vēl vairāk vai, ja teksts ir izdevies, tie palīdzm nonākt pie sevis, pieskarties sev no iekšpuses, atklāt un nosaukt vārdā to, kas kņud un gruzd iekšienē, jo tad, kad ir atrasts īstais vārds, pat nelabais, nosaukts un atmaskots, atkāpjas. Ja izdodas, tad ir sajūta, ka glābiņš un atpestīšana no sevis pašas radītās elles, ir iespējama.

No rītiem mēdzu mosties, tinot uz leju jaunāko ziņu lenti un vienīgais, ko tur izlasu ir tas, ka dzīvojam laikā, kad cilvēks cilvēkam ir lielākais ienaidnieks. Tagad nākas aptvert, ka tā ir bijis vienmēr kopš pastāv cilvēce. Tas kaitnieks, kas sēž ikvienā ir mazs un niecīgs, bet to nedrīkst audzēt lielu un barot ar naidu, skaudību un bailēm. To barojot, tas izaugs tikpat liels un rijīgs kā tiem cilvēkveidīgajiem, kas dzīvojuši kā lopi, naida apstulbināti, kļuvuši par nezvēriem. Viņu melnie darbi, nes sāpes un ciešanas, sēj nāvi un izmisumu.

Kārtējais masu kaps, kurā patvērumu nāvē raduši tie, kas sastapušies ar šo radījumu nesto ļaunumu. Pārbijusies stirna meklē glābiņu no šāviņiem pie karavīra slēpnī, tā klausās šī vīra mierinošos vārdus un ļauj sev noglaudīt pieri. Viņi abi mēģina palikt dzīvi, saskaroties ar šo ļaunumu. Maza meitenīte zelta krāsas matiem no jauna mācās staigāt; viena kāja viņai sava – otra jauna, ko radījuši pasaules gudrākie prāti, lai dotu viņai iespēju dzīvot tālāk. Ļaunums skāris viņu pavisam jaunā vecumā, un viņa nekad vairs nebūs tāda, kā māte un tēvs viņu mīlestībā radījuši. Raud mīļos zaudējušās sirdis, no kurām izplēsti gabali, kas radīs sāpes līdz brīdim, kad tās pārstās pukstēt. Stipri vīri skumst pēc biedriem, kas krituši cīnoties un glābjot citu no šī ļaunuma, viņi vēlāk klusumā izraudās savas acis un turpinās cīņu līdz uzvarai vai nāvei. Cita ceļa viņiem nav.

Simtiem, tūkstošiem, miljoniem sapju pilnu stāstu par to, ko cilvēki nodarījuši viens otram. Ļaunums nav abstrakts, tas iemantojis cilvēku miesas apveidu, iezīdies viņu teiktajos vārdos, iemājojis viņu domās un sapņos, apsēdis tos kā dēmons. Tiem iekšējais kaitnieks, kas grauž kā ķirmis viņu cilvēcisko dabu, ir izaudzis milzīgs un izēdis tos tukšus.

Šis ļaunums ielīdīs kā tumsa caur katru šķirbu, atslēgas caurumu un peles alu. Tas var piezagties un notvert jebkuru, saķers ar nejaušu skatienu vai neviļus izteiktu neuzmanīgu vārdu. Bezmiega naktīs es mēdzu domāt – vai no šī cilvēku nestā ļaunuma var būt patvērums?

Varbūt tas ir kaut kur atrodams – kādā nomaļā vietā plaša okeāna vientuļākajā salā tālākajā stūrī biezāko džungļu mudžeklī, kur nav neviena cilvēka; tā klātbūtne ir iespēja viņa ļaunumam izplesties; to nosaka cilvēka nosliece uz apmātību, un jebkura apmātība tiecas realizēt savu varu un sajūtot pretestību, kļūst vardarbīga. Atliek vien cerēt un lūgt augstākos spēkus, lai tas iet secen, jo citādi tā tumsa nav prātam aptverama un izturama.

Ko darīt? Ticēt, lūgties, pretoties? Varbūt stoiciski paciest un pieņemt, ka ļaunuma pieskāriens ir liktenis, no kā neizbēgt?

Pasaulē, kurā cilvēks cilvēkam ir lielākais apdraudējums, vienam no otra patiesi droša patvēruma nav. Vienīgais iespējamais patvērums ir miers. Miers prātā, miers sirdī. Tad var cerēt atrast patvērumu no tā spēka, kas tiecas postīt un sēt iznīcību. Tikai miera gaišums un labestība spēj radīt tam pretsparu, pārsegt pāri dvēselai sargājošu apvalku, zem kura tā paļāvībā un mīlestībā pret sevi un citām dzīvām būtnēm, rod patvērumu. Pat ja ļaunums skars to miesas un fiziski tās iznīcinās, šo dvēseļu gaišums pacelsies virs tumsas un cauršķels to ar savu mīlestības šķēpu, līdz melnais spēks sagruzdēs un aprīs pats sevi. Un tad, varbūt, pasaule kļūs par labāku vietu, kurā patvērums jāmeklē tikai no lietus un vēja.

Es eju meklēt šo patvērumu.

Kur?

Tajā īpašajā vietā – savas sirds tālākajā nostūrī dziļākajā biezoknī uz vientuļās salas mīlestības mirdzošajā gaišumā.

22.09.2022.