Šķiet, ikviens tīši vai netīši ir redzējis kādu viņa darbu reprodukciju vai darba fragmentu uzdrukātu uz suvenīriem, visbiežāk tie ir  mazie eņģelīši no “Siksta Madonnas”. Tie rotā gan šokolādes iepakojumus, krūzītes, Ziemassvētku kartiņas, magnētus  uc. Tas rada sajūtu, ka Rafaēls ir visiem zināms, viss par viņu ir skaidrs, sak’ viens vienīgs salkanums un vecmodīgums. Taču, diemžēl, dēļ šiem aizspriedumiem un viņa darbu profanizācijai komerciālos nolūkos, lielā daļas sabiedrības Rafaels paliek nenovērtēts, pat nemanīts, lai cik paroksāli tas nebūtu. Viens no Dižrenesanses ģēnijiem ir tik ierasts, ka viņu vairs nepamana.

Gadu no gada ļaužu masas spiežas šaurajos Vatikāna gaiteņos, lai iekļūtu Siksta kapelā un atgāztām galvām brīnītos par Mikelandželo freskām, līdz sajūsma kāpinās mežonīgi skaļā murdoņā, ko ik pa laikam pārtrauc kapelas uzraugu nosodošais “Silenzio! Silenzio per favore!*” Vien neliela daļa apmeklētāju pa ceļam uz Siksta kapelu piestāj, lai apskatītu brīnišķīgās Rafaēla un viņa darbnīcas radītās freskas.

Par Rafaēlu rakstīts ir daudz, arī paši itālieši aizvien viņu pēta, izdod krāšņus katalogus un raksta arvien jaunas viņa biogrāfijas versijas.

Itāliešu mākslas kritiķis un kurators Kostantino D’Oracio, kā atklājas, ir sarakstījis krietnu daudzumu grāmatu par dažādiem māksliniekiem, arhitektūru un saistītām tēmām, viņš ir sastādījis vairākus mākslas un ceļojumu katalogus un uzrakstījis arī vienu romānu. Grāmata “Noslēpumainais Rafaēls” autora viena no trim vienota koncepta grāmatām. Pirmā iznāca “Noslēpumainais Karavadžo” (Caravaggio segreto, 2013), tam sekoja “Noslēpumainais Leonardo” (Leonardo segreto, 2014), kam savukārt kā pēdējā seko “Noslēpumainais Rafaēls” (Raffaello segreto, 2015).

D’Oracio sadala Rafaēla biogrāfiju secīgi pa nodaļām, kas iezīmē nozīmīgākos notikumus  un periodā gleznotos darbus, mītnes vietas, sākot no dzimšanas un uzaugšanas Urbīno līdz spožajai karjerai Romā, kas pārtrūka pašā augstākajā punktā, kad līdz galam nezināmu iemeslu dēļ Rafaēls mira trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

Katrā  grāmatas nodaļā tiek aprakstīts kāds tajā periodā tapis darbs vai vairāki, jo laika gaidā Rafaēls burtiski apauga ar pasūtījumiem un pienākumiem, ka pat īsti nav saprotams, kā viņš spējis tikt ar to visu galā, taču laikam jau nemaz arī nespēja tikt ar to visu galā, ja reiz pašā spēku plaukumā pameta šo pasauli. Darbu apraksti un sižetu skaidrojumi ir patiešām skrupulozi, labi uzrakstīti, taču autors neapskata ne mākslinieka radošā darba tehniskās puses, ne metodiku. Viņu vairāk saista tēli, sižeti, vēstījums un novitāte mākslinieciskajos paņēmienos. To visu atvieglo fakts, ka Rafaēls augstu vērtējis savus zīmējumus un skices, daudzi no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām un palīdz izsekot darbu tapšanas gaitai.

Lielu uzmanību d’Oracio velta Rafaēla viltīgajiem gājieniem, lai kāptu pa karjeras kāpnēm un viņa uzņēmēja spējām, tieši šīs spējas izraisīja lielu skaudību laikabiedros, lai gan viņš spējis nogludināt lielu daļu domstarpību, gluži tāpat  mūsdienās daudzi pārmet viņam karjerismu, lai gan paši diez vai atteiktos no iespējas tikt pie dārgiem un lieliem pasūtījumiem, par kuriem ir arī jāpacīnās, reizēm ar ne visai tīriem paņēmieniem. Taču d’Oracio atzīmē Rafaēla drosmi, kas mākslinieku vidū bijusi un varbūt pat aizvien ir reta īpašība, jo viņu lieli projekti, zināšanu un pieredzes trūkums, lai tos realizētu,  nebiedēja, tieši otrādi, spriežot pēc mākslinieka vēstulēm, viņš ir bijis pārliecināts, ka visu var apgūt un risinājumu var atrast jebkuram izaicinājumam. To apliecina viņa kompozīcijas Vatikāna stancās, kur viņam nācās apgūt freskas tehniku, lielu un komplicētu kompozīciju radīšanu sarežģītās un pat neērta plānojuma telpās. Viņš to paveica spīdoši, tikai likteņa ironijas dēļ tie pūļi, kas spiežas pa gaiteni uz Siksta kapelu, paskrien garām šiem šedevriem, kas tomēr ir gan kompozicionāli, gan gleznieciski galvas tiesu pārāki par Mikelandželo nenoliedzami titānisko un  grandiozo darbu Siksta kapelā.

Interesanti ir lasīt gan par Atēnu skolu, gan citām freskām, kur Rafaēls rafinēti apvieno seno Romas vēsturi, sava laika aktuālo mākslā ar kareivīgā pāvesta Jūlija II propagandu, kas daļēji bija kā reakcija uz Mārtiņa Lutera izraisīto Reformācijas kustību.

Leģendāra ir Sjēnas baņķiera, tā laika bagātākā itālieša Agostino Kidži  savrupnama Romas Trasteveres rajonā tapšana. Villa, ko pazīst ar nosaukumu Villa Della Farnesina, vēl aizvien ir apskatāma un satriec ar savu skaistumu. Viens no tās dārgumiem ir paša Rafaēla gleznotā freska ” Galatejas triumfs”, lai gan tā bieži reproducēta, tās skaistums patiesi atklājas tikai skatot to uz vietas smalkajā villā. Pieejamās liecības, kas saistības  ar villas būvniecību un iekārtošanu, uzbur ainas, cik grezna,  pompoza un saldkaisla bija tā laika Romas smalko aprindu dzīve.

Taču vispārsteidzošākā ir Rafaēla lielā aizraušanās ar arhitektūru un Senās Romas kultūras mantojuma saglabāšanu; viņš savulaik bija galvenais Romas arhitekts. Šis fakts bieži paliek  otrā plānā, jo lielākoties, tam mākslas vēsturnieki nepievērs lielu uzmanību, uzskatot to par mazvērtīgu, savukārt D’Oracio Rafaēla interesi un darbošanos arhitektūrā apskata visnotaļ plaši. Mākslinieka kaismīgā interese par Romas arhitektūru ir ļoti jūtama grāmatas beigās  iekļautajā paša Rafaēla rakstītā vēstulē pāvestam Leonam X, kurā atklājas azartiska, bet ļoti inteliģenta cilvēka bažas par seno liecību un ēku drūmo likteni. Tā vien šķiet, ka gleznošanu viņš ir licis pie malas, lai pilnībā nodotos Romas arhitektūras izpētei un vērtību glābšanai. Tas, ka Romā ir redzams Kolizejs, triumfa arkas, kolosi, baziliku, termu drupas un zem zemes saglabātas Nērona pils paliekas, ir viņa nopelns, lai gan ar dziļu nožēlu pats Rafaēls uzskaita vērtības, kuras viņam nav izdevies nosargāt.

Savukārt leģendām apvītā sacensība ar venēciešu gleznotāju Sebastiano del Pjombo, kuru bieži vien piemin, bet sīkāk neapskata, izrādās  autora īpašas ievērības cienīga. “Pārveidošanās” ir grandioza glezna, ko Rafaēls gleznojis pats, jo tas bijis goda jautājums. Tas, ka viņš izgriež pogas del Pjombo ir viennozīmīgi, taču ticams ir tas, ka tieši šī glezna viņu arī piebeidza. Darbs ir tik vērienīgs un spēku paģērošs, ka tas varētu burtiski izsūkt mākslinieka dzīvības spēkus, ne velti lielā izmēra glezna tikusi novietota mirstošā Rafaela gultas pakājē, lai viņš varētu to redzēt, iespējams, līdz pēdējam viņš domājis par to, kā to pabeigt.

D’Oracio grāmata interesi par Rafaēlu tikai uzkurina un atstāj tādā kā viegla bada sajūtā. Tā vien šķiet, ka jāņem rokās nākamā grāmata par Rafaēlu, jāplāno brauciens uz Itāliju un jāmēģina piekļūt tuvāk viņa noslēpumainajai personībai. Noslēpumainais Rafaēls ir patiešām noslēpumains, jo arī šī grāmata tikai daļēji paver priekšstatu par viņa radošo darbu, interesēm un personību. Avotu trūkums par mākslinieku ir tik liels, ka par spīti mēģinājumiem atšķetināt daudzās mīklas, kas apvij viņa dzīvi, to nekļūst mazāk. Rafaēls turpina palikt noslēpumains un līdz ar to fascinējošs un intriģējošs.