Sākumā vēlējos rakstīt par citu grāmatu, taču šī atnāca īstajā brīdī un laikā. Tātad īss apraksts un pārdomas par izlasīto.

Mihails Labkovskis ir visnotaļ kolorīts krievu psihologs, kurš vienlaikus ir pazīstams TV un radio pārraižu vadītājs, bijis bērnu psihologs un ģimeņu konsultants, cik zinu arī Latvijā viņam ir piekritēji un sekotāji.  Savā grāmatā “Gribu un darīšu” viņš skaidro savu pašpalīdzības teoriju, kas sastāv no 6 praktiskiem soļiem, kurus viņš iesaka konsekventi ievērot. Pats Labkovskis laika gaitā sapratis, ka lai gan bieži un daudz stāsta par tiem, cilvēki īsti neizprot šo soļu jēgu un uzskata to par pārāk radikāliem vai pārprot. Viņš uzskata, ka cilvēki (runa šeit ir par Krieviju, taču to var attiecināt uz visu postpadomju telpu) ir vairāk vai mazāk neirotiski. Tas tā ir veidojies gan vēsturisku notikumu iespaidā, gan nepareizas audzināšanas rezultātā, ko savukārt izraisījusi šī traumatiskā pieredze iepriekšējās paaudzēs, un, lai šo neirotismu mainītu un sev palīdzētu tā postošās sekas mīkstināt, viņš iesaka 6 efektīvas rīcības konkrētās situācijās. Tās ir:

1. Darīt tikai to, kas patīk.
2. Nedarīt to, ko negribas darīt.
3. Uzreiz teikt to, kas nepatīk.
4. Neatbildēt, ja nejautā.
5. Atbildēt tikai uz konkrēto jautājumu.
6. Attiecību noskaidrošanas laikā runāt tikai par sevi.

Šie noteikumi pirmajā brīdī šķiet nesaprotami, pārspīlēti un neizpildāmi. Lasot grāmatu, šķiet, ka Labkovskis lasītājam iedod ar āmuru pa pieri un apdullina, taču pēc tam viņš rūpīgi un kodolīgi paskaidro, kāpēc jārīkojas tā un ne citādi, to pamatojot ar cilvēka psihes īpatnībām, bet tā, savukārt, mēdz izstrādāt visdažādākās viltības, izlikt ļoti izsmalcinātus slazdus, kurā cilvēks viegli iekrīt un nesaprot, kā no tā visa attiecību zaņķa tikt ārā. Daudzi arī netiek, bet paliek ieslēgti postošās attiecībās kā sprostā.

Šo grāmatu iegādājos, lai nebūtu stundām jāklausās Youtube Labkovska lekcijas un komentārus, jo, lai gan daudz viņu klausījos, īsti skaidra viņa teorija nekļuva. Grāmata savukārt ir viegli lasāma, tai ir pārdomāts dizains, salikti uzsvari, līdz ar to, atšķirībā no citām pašpalīdzības un psiholoģijas grāmatām, ar šo tiku galā 3 vakaros, daudz smējos un daudz skumu par pazīstamām situācijām, kuras vairāk vai mazāk ir ietekmējušas gan manu rīcību, gan pasaules skatījumu. Taču šī grāmata man bija vērtīga ar to, ka palīdzēja labāk izprast sava topošā darba galvenās varones rīcību, izvērtēt tās ticamību, veidot viņas psiholoģisko portretu, saprast kā viņas personība veidojusies. Tas ieviesa skaidrību tajā, ko vēlos lasītājam izstāstīt un to no šīs grāmatas tiešām negaidīju.

Tikusi līdz grāmatas vidum, cauri aprakstiem, kas ir neirotiķis, kā viņš rodas, kā veidojas viņa libido un kā no tā visa ceļas dažādas attiecību problēmas, es iegrimu pārdomās, ka cilvēks ar veselu psihi varbūt arī iet pa dzīvi stabili un droši, taču kā radošam cilvēkam man mans neirotisms ir liels resurss. Un tā patiešām ir, ka savas emocijas un sajūtas ar kurām, neredzu iespēju tikt galā, es mēdzu norakstīt no sevis vai nogleznot. Un paliek vieglāk un gaišāk. Tā dara arī daudzi citi. Zigmunds Freids to apzīmēja ar terminu “sublimācija”, kas ir vienīgais nekaitīgais veids, kā cilvēkam sadzīvot ar saviem iekšējiem dzinuļiem, bailēm, agresiju utt. Jautājums gan paliek vai skatītājam, lasītājam, klausītājam šī radošā darba rezultāts ir vērtīgs un vajadzīgs, jo jebkura radoša cilvēka problēma ir sabalansēt savas patmīlības svarīgumu ar citu cilvēku, kas patērē šī radošā indivīda radīto, vērtējumu, interesēm, viņu estētiskajiem un ētiskajiem priekšstatiem. Un te Labkovksis pārsteidz ar nodaļu, kas veltīta literatūrai. Šī nodaļa “Par lasīšanas nelietderību” vēsta ne tikai par to, ka nav neviens jāspiež lasīt grāmatas, bet arī atklātā tekstā pasaka, ka “visi rakstnieki ir neirotisma čempioni, kas ar savu daiļradi bezcerīgi mēģina tik galā ar savām daudzveidīgajām bailēm, trauksmi un kompleksiem”. To pašu var teikt arī par citiem radošo profesiju pārstāvjiem. Vēl vairāk, Labkovskis apgalvo, ka tas ir naivums gaidīt, ka lasot literatūru (patērējot jebkuru citu mākslas veidu), lasītājs kļūs labāks. Labs piemērs ir Staļins, kas esot bijis liels grāmatu lasītājs, bet tas nav viņu padarījis par labu cilvēku. Tādēļ to nevajag gaidīt no daiļdarba, kā arī tas nav ne rakstnieku, ne citu mākslinieku uzdevums. Literatūras vērtība slēpjas tajā, ka tā sniedz prieku, baudu, ka tā dod mums iespēju just emocijas un līdzpārdzīvojumu caur notikumiem, kurus mēs nevaram vai ilgojamies piedzīvot savā dzīvē. Laba literatūra ir interesants stāsts, kas ir talantīgi uzrakstīts labā valodā,  savukārt izcili rakstnieki stāsta lielus stāstus ģeniālā valodā, taču rakstnieki nav ne mesijas, ne skolotāji, ne pravieši, to arī nemaz nevajagot no viņiem gaidīt. Pirmajā brīdī šie Labkovska apgalvojumi var šokēt, bet apdomājot tos, sliecos tiem piekrist un pat izjutu zināmu atvieglojuma sajūtu, klusībā pateicos viņam par vērtīgiem padomiem, kas dod pašpaļāvību dzīvot un radīt, lai vai kas tālāk būtu gaidāms.