Marinas Žarres romāns “Tālie tēvi” ir vēl viena grāmata, kas manī ir izraisījušas divējādas, pat pretējas sajūtas, līdz ar to šī grāmata ievietojas starp tiem īpašajiem tekstiem, kuru, iespējams, pēc kāda laika ir vērts izlasīt vēlreiz, lai tas atklātos jaunā gaismā un no cita skatapunkta. Teksts ir autobiogrāfisks, ļoti personīgs, un reizēm šādi teksti, kas mani ļoti intrigē un saista, vienlaikus stipri mulsina. Tajā ir sajūta, ka ieskaties cilvēka dzīvē no sētas puses, un tā allaž ir apbružāta, pilna neērtības un savāduma, tāda, kas atgrūž, pat izraisa pretīgumu, bet liek par to domāt. Domāt atkal un atkal, lai saprastu, kas tieši bija tas, kas izraisīja šīs emocijas.

Žarres darba pretrunīgais iespaids rodams viņas izcelsmē un dzīves agrīnajā dzīves posmā, kurš ir visa romāna pamatā. Viņa ir dzimusi Rīgā, 1925. gadā ebreja un itālietes ģimenē. Viņa savas pretrunas uzskatos un dzīves uztverē skaidro ar savu izcelsmi, kā arī ar agrāku senču izcelšanos, kurā arīdzan ir savas pretrunas un rīvēšanās, pāri tam klājas divdesmitā gadsimta sarežģītie notikumi, karš, holokausts, Musolīnī režīma žņaugi un reliģisko aizspriedumu radītais spriegums. Tas viss savijas un uzvirmo mazas meitenītes pasaules skatījumā, nobriest pusaudzes spurainumā un vēlāk atspēlējas pieaugušas sievietes, tradicionālās ģimenes pavarda uzturētājas, izmisumā, līdz dzīves briedumā, ar redzīgo un viedo rakstnieces redzējumu, tiek apjēgts un noformulēts, kā atklāsme un epilogs dzīvei. Un te nav upura vaimanāšanas un gaudas, nē, ir savu kļūdu atzīšana un pieņemšana, jo tāda ir dzīve. Tā nav iespējama bez traumām, šaubām, kļūdām un skumjām par zaudēto laiku. Tomēr neviens nezina un nevar teikt, kā dzīve ir jādzīvo, kā ir pareizi dzīvot. Nevienam arī nav tiesību otram to noteikt. Nav morālu tiesību. Šī grāmata ir kārtējā, kas parāda, cik daudz zvērību un necilvēcības tiek veiktas paštaisnuma un pārākuma sajūtas vārdā, aizsedzoties aiz uzskatiem un pieņēmumiem, kā ir pareizi.

Romāna “Tālie tēvi” centrā ir autores sarežgītās attiecības ar māti. Tēvi tā tieši pat neparādās, tiek pieminēti, taču tie ir patiesi tāli un līdz pat noslēgumam nav skaidrs, kādēļ romāns tā ticis nosaukts.

Sievietes ir sarežģītas, jau maza meitenīte veido savu daudzslāņaino pasauli, kuras loģika ir trauksmaina, pretrunu un nemiera pilna. Tāda ir viņas daba, dažādu asiņu un kultūru sajaukuma radītais temperaments. Tomēr manī neērtības sajūtu lasot radīja tas, ka man tas šķiet pazīstami, un šis pazīstamais radīja mulsumu, taču tas nozīmē tikai to, ka teksts ir trāpījis un aizskāris manī dziļākus slāņus, arī tos, par kuriem izvairos domāt un celt tos gaismā. Tie tika uzjundīti, taču, nevis lai dziedinātos, bet drīzāk, lai godīgi sev atzītu, ka tādi manī eksistē un ik pa brīdim liek par sevi manīt un traucē būt tīksmā mierā ar sevi.

Romāna noslēgumā Žarre izskaidro romāna nosaukumu un visa darba jēgu, iemeslu kāpēc tas tika rakstīts. Tas ir tāds pārdrošs paņēmiens, jo pastāv uzskats, ka nekas nav jāpaskaidro, lasītājs taču nav muļķis. Taču man, varbūt muļķei, patika, ka manas aizdomas, ka šī darba ideju es sapratīšu, tikai izlasot grāmatu līdz beigām, apstiprinājās. Tas mainīja visu, liekot domāt, ka, ja ir vēlme rakstīt godīgu un atklātu grāmatu, kas nemaz nav tik viegli, ir jābūt patiesam un nekautrīgam līdz galam, atzīstoties visā, arī par savu motivāciju un zemapziņas bailēm rakstot savu tekstu.