“BDO jauno mākslinieku balvas” izstāde Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas telpā “PILOT”.

Ir trīs veidu mākslinieki – filozofi, poēti un šamaņi. Līdztekus pastāv uzskats, ka māksliniekam ir jābūt arī zinātniekam. Šī uzskata aktualitāte atklājas jauno mākslinieku izstādē. Izpētei ir jābūt dziļai un pamatīgai, galu galā maģistra grāds humanitārajās zinātnēs ir jānopelna ar pierādījumiem, ka esi spējīgs iedziļināties un noturēt savu uzmanību, lai izpētītu sev interesējošo tēmu.

Izstādē piedalās Sabīne Šnē, Liene Rumpe, Jānis Šneiders, Egija Damberga, Dāvis Ozols un Atis Izands – LMA maģistra studiju absolventi un jaunie talanti.

Katram no māksliniekiem ir atvēlēta sava mākslas telpas daļa, kurā katram iekārtota ar atšķirīgu krāsu akcentēta siena vai podests, kā Egijas Dambergas keramikas darbu eksponēšanas gadījumā.

Izstādi ievada Ata Izanda darbu cikls “Sausais maisījums attiecību veidošanai”, kas izpleties ne tikai uz oranžas krāsas sienas, bet ielīdis pretējās, baltās sienas reljefa  gropēs, iespraucies telpas stūros un kaktos, palīdis zem palodzes, pieplacis pie grīdas, virs kuras paceļas divi uz statīviem novietoti kolosi. Sausais zemes materiālu maisījums liets, ķepināts un slaucīts, tad iepakots plastmasas maisiņos, uzmontēts uz statīva, aptīts ar organisko stiklu, blakus neona gaismeklis, pāris saplēsta balona ķeskas – viss kā laikmetīgajai mākslai piederas, taču atšķirībā no Kim? izstādītajiem laikmetīgās mākslas objektiem šeit ir jūtama zināma nevērība un pat paviršība – nav tā glancējuma un perfekcijas tehniskajā izpildījumā.

Atminos, kad pāris gadus atpakaļ apmeklēju Eindhovenas Dizaina dienas, kas pārsteidza, cik plašs un daudzveidīgs var būt dizains, kas iesniedzas laikmetīgajā mākslā, acīs krita gan Eindhovenas Dizaina akadēmijas studentu perfekti ar līmlenti noformētās norādes, pašu izgatavotās, ļoti ērtās mēbeles no finiera un tikpat rūpīgi pārdomātie un tehniski nevainojami noformētie izstāžu stendi. Toreiz ar kolēģiem sajūsmā noelsāmies – kāpēc pie mums tā nevar? Pie mums pat līmlenti nevar ne taisni nogriezt ar skalpeli, ne to precīzi pielīmēt! Un te es redzu tās atlupušās līmlentes, kas līmējas vaļā no sienas, liekot ļurinoties apšaubāmas kvalitātes akvareļiem, un manī aug aizkaitinājums. Nu cik var apgrūtināt izstāžu apmeklētājus ar savu nekārtīgumu? Tas, protams, kā pelējuma sēne ieaugusi akadēmijā, tur haoss un netīrība ir norma, to pacieš un pat uzskata par zināmu mākslinieciskuma pazīmi.

Šī siena ar akvareļgleznojumu rindām uz A4 formāta, kas tapuši uz nekvalitatīva papīra, ar dažādas kvalitātes krāsām, attēlo ainas iz pāra mocību pilnās dzīves, ko pavada stereotipi un kompleksi, ko pastiprina arī tehniskā neveiklība, apzināta vai neapzināta, tas pat nav svarīgi, jo šī “moku siena”, manuprāt, ir lieka un pastiprina ekspozīcijas pārblīvētību. Blakus tai gan izstādīts simpātisks ar apgleznotām flīzēm rotāts,  skapis. Akvareļu košās krāsas izceļas uz flīžu gludās virsmas. Te attēlotas, pirmajā brīdī šķietami, pastorālas ainas, kuras centrā ir sievietes tēls, taču zem šī krāšņuma slēpjas drāma, pat traģisms. To visu noslēdz vientulīgs vīrieša galvas gleznojums, kas viens pielīmēts ar dzeltenu līmlenti, aizvērtām acīm pilnībā iegrimis sevī.  Tā ir apgaismības piepildīta. “Moku siena” izskaidro šīs sejas apgarotību un padevību, lai gan  tas tomēr ir diezgan didaktisks piegājiens, lai pasvītrotu domu skatītājam, bailēs, ka tas varētu to nenolasīt. 

Pirmajā brīdī neuzkrītoša, uz grīdas pie sienas guļ melna stikla plāksne, kā piķa ezeriņš, jau bezfilma, ko ierobežo mazs oranžs tiltiņš, ko ar marķieri apzīmējis bērns. Tas ir aizkustinoši, mazā cilvēka līdzestība un vēlme piedalīties darba tapšanā, atsver visas tās nepilnības, pieaugušo saspringumu un ciešanas, kas vienkārši ir dzīves mācības, kas liek kļūt pieaugušam. Nečinkstēt, nevaimanāt par vīrietību un prasībām, maskulinitāti nejaukt ar vīrišķību, kas ietver sevī  atbildību un brīvības it kā ierobežojumu, kas maigi un noteikti palīdz vadīt tev uzticētos.

Cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, tas tiesa, nav arī tikai stiprie un vājie, apspiedēji un apspiestie. Cilvēks ir vesela pasaule, radoša būtne, lai gan ļoti egocentriska. Tā dzīves cikls no dzimšanas, augot, attīstoties, līdz to piemeklē bioloģiskā nāve, paredz iemācīties sadzīvot  ar savas patmīlības ierobežojumiem un pieņemt savu nebrīvestību. Tas var kļūt aizraujoši un baudāmi, ja saproti, ka tas ir spēks. Garīgs nevis fizisks.

Telpas centrā uz skaista, safrāndzeltena toņa galda novietots Egijas Dambergas keramikas darbu cikls “Kāpura domas”. Keramikas masas liektās, gludās formas atgādina galvaskausus, tie līdzinās kaula vai marmora tekstūrai. No šīm galvas formām lien ārā masa ar tumšu makaronu, tārpu, vadu vai pat mazu zalkšu vijumu, kas nekustīgs, bet, šķiet, tūlīt pārvelsies pāri galda malai, vijums izšķīdīs un aizrāpos uz visām pusēm. Te ir liektas, garas formas, kas izliekušās kā sāpēs, domu kamoli, smadzeņu podi, domu riņķi, apļi, virtuļi, spirāles un kūniņas, kas vemj laukā no sevis tārpus, izspļauj tos kā izmaltus gaļasmašīnā. Sajūta, ka domas moka, veļas, spiež, kņud kā tārpi, iesprostoti galvā, pielipušas kā citu uzkarināti makaroni uz ausīm, šņāc kā čūskas un nemitīgi lien līdz vienīgā vēlme ir, lai tās izlien ārā no tevis un pazūd uz visiem laikiem. Viss šis asociāciju kopums izvijas skatītāja domās, uzskatot Dambergas darbus. Tie hipnotizē, ievelk un sniedz lielu estētisko baudījumu. Te nav moralizēšanas, te ir formas un idejas, emociju un asociāciju veiksmīga kompilācija, kas nerada šaubas vai pārdomas, ka šeit kaut kas nav tīrs. Es noticu un baudu.

 Domas var būt arī sava veida baktērijas, bet tās ir vesela civilizācija vai pat vairākas. Šo tēmu risina Sabīne Šnē ar darbu “Šis pašas pasaules”. Darbs sastāv no divām daļām. Viena daļa ir septiņu digitālu uzdruku cikls, košs, krāsains un pat ļoti estētisks, kas attēlo baktēriju veidus, tās eksponētas uz spilgta bordo krāsojuma, kas pastiprina šis tēmas noslēpumainību, jo tā ir mazzināma. Cilvēki ir informēti par baktēriju esamību, bet to pasaule, izskats un ietekme publiku maz interesē un paliek ārpus tās interešu loka.

Centrālā darba daļa ir video, kura ievadvārdi: “ Nature is stanger, yet…” ¹ izskaidro visu ieceres būtību, šī frāze it kā saka, ievērojot hermeneitikas principus, tas, kas ir lejā, ir virspusē, tas kas ir iekšā, ir arī ārpusē.

Video skaņu celiņš esot reāls baktēriju dzīves dažādo skaņu ieraksts. Tas šņāc un pulsē kā elektroniskā mūzika. Baktēriju dažādība un dzīvesveids ievelk ar savu krāsainību un krāšņumu. Pilnīgs kosmoss, kā tagad ir moderni izteikties. Kāda baktērija, kas atgādina astes zvaigzni lido pretī citu putekļu mākonim, saduras ar to un apvienojas. Video attēlo īsu kosmisko odiseju baktēriju galaktikās un ieskicē to veidus un mijiedarbību. Tās cirkulē ap cilvēku, lien pāri mugurai, kā sviedri pār ādu, ieritinās ceļa bedrītēs (padusēs nē?), koncentrējas rādītājpirkstā, kas tiek iebakstīts ausī, caur kuras atveri iekļūst pašā cilvēkā. Te attēlots smadzeņu pods, dobs un tukšs, to var sazīmēt ar stilizētiem acu āboliem, zobiem un deguna dobumu. Baktērijas ieperinās arī iegurnī, pirms tam noslīdot pa krūšu bedrīti, pāri nabai, bet līdz kaunuma netiek (kā tad ar tām vietiņām?). Lielās līnijās jau viss ir skaidrs; baktērijas ir visur, kosmoss mums ir ne tikai apkārt, bet arī mūsos. Zinātne ir māksla un māksla pretendē uz zinātni.

Konkursa laureātes Lienes Rumpes darbu cikls “Gleznotāja Nindzjas vingrinājumi” iespiedies telpas galā, pustumsā, no kuras iznirst aizslietnis, kas samontēts no sešiem japāņu stilistikā ieturētiem melnbaltiem eļļas gleznojumiem uz kvadrāta formāta audekliem. Gleznojumi ir meditatīvi, vijīgi raisa asociācijas ar japāņu mangām un tajās attēlotajām kustībām, savukārt, to veicējs – nindzja, kustas tik ātri, ka nav redzams. Redzama ir tikai viņa kustība, enerģijas viļņošanās, kas vēl vērpjas kā uzjundītas putekļu vērpetes. Laikam jau tā mūslaikos gleznotāji jūtas. Aiz un virs aizslietņa paceļas lielformāta izdrukas, raibā kamuflāžas rakstā, no kura, ilgāk, skatoties iznirst parasta drāšu žoga pinuma raksts, šāds žogs vēl ir saglabājies arī manās lauku mājās. Lielās kamuflāžas rada savdabīgas telts sajūtu, kuru pastiprina zaļā gaisma zem vienas no izdrukām, it kā šī telts būtu patvērums no stihijas, kas plosās ārpusē. Var izlikties, ka to iespējams pārlaist te, un “viss būs labi” – latviešu iemīļotais teiciens, kuram neviens īsti nemaz netic.

Uz zemes, kā samīta lupata mētājas apgleznots audekls, tas salocīts līdzīgi kā aizslietnis, tikai, šķiet, atmests te kā brāķis, nederīgs, stiprās emocijās saņurcīts un nomests uz grīdas. Ieskatoties, tas atgādina visu ideju un mēģinājumu kompilāciju, kas kopumā ir neveiksme. No kaut kā ir jāatsakās. Lai rezultāts būtu izdevies, sākumā ir viss kopā, tas neder, tad to atmet, attīra, lai virs tā paceltos izgaismotais skaistais, perfektais aizslietnis, aiz kura var droši paslēpties no ziņkārīgo acīm.

Īstu un tīru glezniecību šajā jauno mākslinieku plejādē pārstāv Dāvis Ozols  ar trīs gleznu sēriju “Zālē un smiltīs”. Darbi ir tik nenožuvuši un svaigi, ka pieejot tiem tuvāk, tie gardi smaržo pēc sveķiem un eļļas. Tas ir gleznotāju iemīļotākais aromāts.

Gleznojumi ir krāsu un triepienu spēle ar asociācijām par dabas klātbūtni. Vietām pūsta aerosola krāsa, kas gleznojumiem piešķir dziļumu un papildus niansētību. To ritms ir ņirbošs, griezīgs un robusts, bet tam ir savs smalkums, tā ir autora iekšējā skaņa, ritms, kas atklājas skatītājam caur krāsu un otas trieptajiem krāsas uzsitieniem. Audekliem ir atstāts redzams baltais gruntējums, kā rāmis, jo glezna jau ir tikai fragments, tā nespēj ietvert visu, tai ir savas robežas.  Agrāk tas bija tikai formāts, tagad ir vēl baltais pamats, kas kalpo kā ietvars un optiski noārda audekla ierobežojumu – tas kļūst ļodzīgs. Tas ir vēlme atbrīvoties no pārlieka estētisma un saloniskuma, bet vienlaikus, tas ir trends.

Pirmais gleznojums ir sulīgi zaļš. Tā ir pļava vai skaista meža nora. Te ir zāles stiebri, kas samīti vēl stiepjas pret debesīm, tur ieķēries pa kādam krāsainam ziediņam vai kukainim.

Otrais audekls attēlo pilsētas džungļus, fonā kā restes augiem vīd ķieģeļu siena, spriganie augi laužas cauri asfaltam un akmeni, un to spēks ir nervozs, izeju un jebkuru spraugu, kur izspraukties, meklējošs. Tie paliecina dzīvotgribu.

Trešais audekls rāda ostas skatu, kas guļot smiltīs rēgojas cauri vēja šūpotām smilgām, kurās rotājas vēlas pēcpusdienas krāsainās gaismas. Šis klasiskais sižets, ar nepiespiesta pludmalē zvilnētāja – lūriķa piesitienu, pārliecina, ka glezniecībā vēl ir plašas iespējas un nevajag baidīties no vienkāršiem un it kā banāliem motīviem, jo uz tiem var paskatīties no cita rakursa, šajā gadījumā caur kustīgu stiebru un, mūžam glezniecībā aktuālo, gaismas un krāsu spēli. Tas nekad neapnīk.

Pats romantiskākais starp jaunajiem autoriem ir Jānis Šneiders. “Melnraksts” ir komplicēts darbs, kas sastāv no daudziem sīkiem objektiem, gleznojumiem, zīmējumiem un video, visi tie ir novietoti aiz stikla vitrīnas un izlikti apskatei kā muzejā, kā retu dārgumu kolekcija, ko pētīt un apbrīnot.

Dzīve tikai jaunībā var šķist kā melnraksts, vēlāk, tuvojoties pusmūžam, kļūst skaidrs, ka tā visu laiku ir bijusi tīrraksts, kļūdains, neperfekts, pilns maldu un vilšanos, neglīts un pat greizs. Šneiders ir īstens romantiķis un nevis tamdēļ, ka  darbs ir par mīlestību, bet gan viņa pētnieka uzcītībā un naivumā skatījumā.

Trīs nelieli darbi “Atslēga”, “Mīlestības vēstule” un “Slēdzene” raksturo viņa tēlaino un skrupulozo rokrakstu, kurā tehniskā varēšana, tieksme pēc perfekcijas, radot izsmalcinātus, poētiskus un noslēpumainus darbus, mulsina un ieintriģē skatītāju. Atšifrējumus zina tikai viņš pats, bet skatītājs var meklēt savas interpretācijas un minēt šo mīklu. Viss, aiz vitrīnas novietotais sīko dārgumu klāsts, kuru papildina video, ir rēbusa daļas. Video savukārt atklāj mīlīgu animāciju, kurā zirneklītis ieaudis savā tīklā “es zinu”, nodzeltējusi lapa kā mazs šunelis teciņus skrien, sirds formas mākonis izdziest debesīs, izdziest arī uzraksts “būs lietus”, “ es zinu” atbild zirnekļtīkls. Jaunības sapņi, kam vēl piemīt bērnības nesamaitātā spēja vienkāršās, sīkās lietās un parādībās ieraudzīt fantastisko, saskatīt tajās zīmes. Tie ir sava veida brīdinājumi, ko vainago no pieneņu pļavas izlocītie duncis un revolveris. Jā, mīlestības skurbumā savus dunčus mugurā nepamana, bet izšautās lodes, kamēr neizšauj un netrāpa, nesāp. Pēc tam gan ievainojums ir gandrīz letāls. Taču to Šneiders neapskata.

Apakšējos vitrīnas stendos izvietoti dažādas formas akmeņi, daļa no tiem ir īsti, daļa butaforiski, papjē mašē ²  tehnikā veidoti un rūpīgi apgleznoti.

Pirmajā acu uzmetienā, tos patiešām ir pagrūti atšķirt. Rodas jautājums, kāpēc kopēt un atdarināt dabu? Taču, ja atminas Leonardo da Vinči padomus māksliniekiem, tad daba patiesi ir jāpēta ar īstenu zinātnieka degsmi un jāmēģina aizrakties līdz dziļākai patiesībai, kas ir katrā cilvēkā, dzīvniekā, augā un akmenī. Viss ir dzīvs, viss ir kustīgs un elpojošs, lai gan tas nav manāms ar acīm un cilvēka mūža garumā novērojams. Mēs neredzam, kā aug akmeņi un kā tie pārvietojas. Katram savs ātrums un savs laiks. Pētot un mēģinot attēlot dabu, var nonākt pie vērtīgiem atklājumiem, tehniskiem, mākslinieciskiem, emocionāliem un filozofiskiem.

Akmeņi atgādina senu civilizāciju veidojumus, falliskas, apaļas un antropomorfas formas savijas ar dabas veidotajām, te sajūk robeža starp dabu un cilvēku, norādot, ka tam ir grūtības sevī nošķirt bioloģiski noteiktos instinktus no civilizācijas un tās kultūras uzslāņojumiem. Vienā brīdī atšķirība starp tiem kļūst jūtama, tāpat, kā pamazām atklājas, kuri akmeņi ir īsti, bet kuri mākslīgi, un to panaivie nosaukumi, ir tikai māneklis. Īsta, taču beigta muša sēž uz viena no akmeņiem, it kā sildās saulē, it kā pēta vai priekšmets, uz kura tā sēž, ir viņai tīkams. Te atminos mītu par Sandro Botičelli joku, kad dižais florencietis uz Madonnas vaiga izgleznojis mušu, kas izskatījusies kā īsta, tādējādi izraisīdams modi gleznot mušas, kas vēlāk ievadīja vanitas kluso dabu žanru. Viss ir saistīts, sens, nav nekā jauna šajā pasaulē, mainās tikai forma un skatījums uz tām. 

Te atklājas Šneidera mākslinieka – alķīmiķa gars. Viņš ir gluži vai doktors Faustsm – zinātnieks, mistiķis un dzejnieks vienlaikus, zinot, cik nelāgi beidzās Fausta mīlas dēka, kas bija tikai katalizators viņa ceļojumam cauri pasaulēm pa elles lokiem, lai nonāktu pie savas īstās esības, iedomājos par jaunā mākslinieka turpmāko radošo ceļu, mēģinu iztēloties, kāds tas varētu būt. Erotiskajā mīlestībā, kas maldina ar ideālismu un šķīstību, apskaidrību neatrast. Tās tur nav. Naivums piestāv jaunībai, cinisms attīstās dzīves laikā pieredzes rezultātā.

Izlasot izstādes tekstu, ko rakstījis mākslinieks un kurators Aleksejs Beļeckis, sajutu pretestību šim kreisi liberālo ideoloģijas savārstījumam, kurā visnotaļ brīvi un bezatbildīgi jaukti kopā filozofijas, psihoanalīzes, semiotikas un citu LMA piedāvāto teorētisko priekšmetu lekcijās dzirdētais, un man iestājas, autora gaidītā, gaidītā afektivitāte ³.

Esmu pilnībā afektivizējusies šī teksta iespaidā un iekluvusi afekta bezgalīgā potenciāla tīrajā intensitātē, un tas mani traucē iedziļināties mākslinieku veikumā. Šeit ir tik daudz nekonsekvenču, ka nespēju šo tekstu lasīt bez ironijas. Piemēram, nezināju, ka objektiem piemīt rīcībspēja; ja pieņemam, ka Ziemassvētku eglīte ir materiāls objekts un tai kā šādam objektam piemīt rīcībspēja, tad viņa var pati noņemt no sevis rotājumus uz aiziet līdz atkritumu tvertnei un iemesties tajā. Bet vai viņai ka materiālām objektam ir griba to darīt? Cik man zināms, ka griba, kā apzināta rīcības noteicēja, piemīt tikai cilvēkam. Bet eglītei, lai atklātu tās rīcībspēju vajadzētu kādu stimulu, vismaz notariāli apstiprinātas pilnvaras veidolā no gribas nesēja. Tad vēl tā šķirošana… Vai tas liktu eglītei rīkoties, var protams pastrīdēties, jo sirds pateiks priekšā, nav jānopūlas ar loģisko domāšanu.

Uzzinu arīdzan, ka cilvēks ir produkts. Visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka produkts ir materiāls objekts, ko radījis cilvēks, tātad secinu, ka cilvēks ir citu cilvēku seksuāla kontakta rezultātā radīts un vēlāk, kad 9 mēnešus ekspluatējis un paverdzinājis sievietes ķermeni, tiek vardarbīgi izstumts no tā, un tad kā pilnīgi balta lapa tiek sociāli vēlami veidots, līdz kļūst politkorektuma pārņemtajiem pārējiem produktiem pieņemams. Pēc manas saprašanas, tā ir dehumanizācija; pēc šīs loģikas sanāk, ja esam produkti, tad varam ar viens otru darīt, ko vien vēlamies – likt gāzes kamerās, masveidā sūtīt uz fronti kā lielgabalu galu, pazemot, izvarot un utt. Jo humānisma idejas, izrādās, ir novecojušas – cilvēks ir “sociāls un ekoloģiskas kopienas produkts”. Vai mātes piens ir produkts, tāds pats ka pakas safasētajos veikalu plauktos? Vai dzīva būtne vispār var būt produkts?

Savukārt, Šnē konceptā baktērijas ir ieņēmušas reiz cilvēkam atvēlēto troni, ko reiz, kā radības kroni, sev pats bija piešķīris cilvēks. Mēs visi bioloģiski esam šūnas, kuras apsēdusi diža dažādo baktēriju civilizācija, kas simbiozē mūs ekspluatē pašiem nezinot ( tā, šķiet, ir tā citplanētiešu civilizācija, kas mūs visus vada), sociāli gan mēs piena pakas, psiholoģiski nezvēri, bet filozofiski – mīlestības vēstule, ko jāmāk lasīt. Tā jau ir poētika. Bet Šnē gadījumā bioloģija ir baktēriju socioloģija. Nez ko viņas par to varētu domāt, ja baktērijas spēj domāt? Kaut kādas domas gan jau viņam ir, bet vai tās var salīdzināt ar cilvēka domām? Šaubos. Vienkāršāk taču var pateikt, paskatieties kā baktērijas māk sadarboties, mums kā sociumā dzīvojošām sociālam būtnēm būtu ko pamācīties, bet mēs te izraujam no angļu valodas vārdus, kurus nespējam nedz iztulkot, nedz saprast un saliekam tos teikumos, kas nepasaka neko, tikai rada lasītājā aizkaitinājumu.

Vai es sapratu tekstu, vai esam ar Beļecki uz viena viļņa? Pilnīgi noteikti nē, jo izlasītais ideju rasols, uzskatot citus par idiotiem, atgrūda. Mēs tiešām neesam uz viena viļņa, jo esam mācījusies dažādās izglītības sistēmās. Tajā, kurā studējis Beleckis, es mācīties negribētu. Godīgi. Izstādes apmeklētājs nav kursabiedrs vai pasniedzējs, viņu nevajag automātiski atcelt un tad ielidināt stulbeņu kastā, pazemot  ar pseidointelektuāliem, virtuoziem vārdu virknējumu sitieniem, lai viņu ieinteresētu laikmetīgās mākslas procesos. Citādi nebūtu jāuzdod šis infantilais, lojalitāti apstiprinošais jautājums – vai Tu mani saprati? Tas ir izlēgšanas kultūras aicinājums – esi ar mums vai pret mums. Vidusceļa nav. Šaubos vai šāda pieeja vainagosies panākumiem, jo manī šis teksts izraisīja stipru nožēlu, ka ar to iepazinos un sabojāju sev prieku izbaudīt izstādi.

---

1. Daba ir svešinieks, lai gan … (tulkojums no angļu val.)

2. Papier mache – franču val. Termins apzīmē papīra, krāsu un līmes tehniku.

3. Medicīnisks termins, kas apzīmē jūtas, emocionālo dzīvi