Kas liek cilvēkiem brutāli noslepkavot citus cilvēkus? Vai tam ir loģika? Kas tas vispār ir? Kāpēc ir maniaki? Cilvēki no tiem paniski baidās, un bailes cilvēkus padara aizdomīgus un neracionālus, līdz visus pārņem histērija. Varbūt tas ir ļaunums? Šajā darbā šis vārds tiek pieminēts tikai vienreiz, bet tas ir klātesošs visa stāstījuma garumā, līdz vainagojas pēcvārdā, kas tapis jau 2022. gadā, kad ļaunums ir kļuvis ciniski atklāts un šokējoši izplatīts.

Šis nav detektīvs. Tas ir stāsts par to, kā rakstnieks vāc materiālus, pēta, urķējas pa vecu periodiku, domā, analizē, mokās ar atrasto materiālu, aizmaldās citos pavedienos, sapinās tajos kā zirnekļtīklā un mēģina pats būt detektīvs. Meklē tajā visā loģiku. Bet vai vispār šeit ir loģika? Ir un nav. Atbildes šeit netiek sniegtas, tikai smalki mājieni, rezultātā – lasi un domā pats.

Deviņdesmitie ir pretrunīgi un pilnīgi citādi, kā šīs dienas. Cits laikmets. Un tas ir interesanti, tik daudzi notikumi, parādības, reakcijas bijuši piemirsti, bet Joņevs par tiem šarmanti, ar ironiju atgādina, un tie uznirst kā burbuļi no zemapziņas dzelmes, tos papildina attēli, kas ieturēti tā laika preses melnbaltajā stilistikā, tie savijas ar paša jaunības atmiņām un notikumiem, bet zem tā visa dus kaut kas tumšs un biedējošs. Tā ir dziņa nogalināt. Nesaprotami, bez pamata un bez motīva.

Joņeva spēles detektīvos mijas ar rakstnieka kautrīgumu, šaubām, pašironiju, līdz rodas romāns par to, kā top detektīvs. Viņš atklāj, ka lasīt un pētīt kādu šausminošu notikumu ir bezgala aizraujošo, jo paša dzīvē jau nekā diži interesanta nenotiek, bet tā slimīgā interese uzjunda fantāziju, satrauc, liek pētīt vēl detalizētāk un meklēt jaunas sakarības, jo apgalvojumam, ka ļaunums ir banāls, īsti noticēt negribas, gribas atbildi, gribas skaidrību, lai kliedētu bailes no iracionālā. Taču ne viss tiek atklāts, izskaidrots un atbildēts, pamazām par to visi aizmirst, jo uzrodas nākamie šausmu stāsti.

Noslēgumā jau visi pavedieni tiek vīti, tīti un sieti vienotā mezglā, taču atrisinājuma nav, jo pēc būtības tā nav, ir tikai mēģinājumi to atrast. Paliek neziņas tumsa, bet tieši tas liek noticēt autora godīgumam. Vainīgais ir atrasts vai arī nav atrasts, bet atbildes, kāpēc noziegums ticis izdarīts, izpaliek. Atbilžu nav un visdrīzāk arī nebūs, no vārdu rindām uzglūn biedējošs melns klusums, kāds mēdz būt kapos decembra vakaros. Beigas.