18.02. – 07.04.2022.

Rīgas mākslas telpā

Abstraktajai glezniecībai ir liela priekšrocība pār reālisma glezniecību; tai nav stāstošu tēlu un tieši atpazīstamas mums pierastās un saprotamās pasaules aprises, un tā pat precīzāk spēj attēlot pasaules kārtību. Tā ir tā neredzamā, dvēselē, zemstrāvās, bezapziņā, dabas spēkā pār cilvēku notiekošā realitāte, kuras ietekme uz cilvēku un nospiedums ir dziļāki un paliekošāki kā nomierinošie vai tieši pretēji šokējošie notikumi vai cilvēka rīcība, ko iemieso tā figūru attēlojums, telpas vai dabas formu atveidi. Tie zemapziņas krāsu, telpas, emociju, sajūtu nospiedumi ir lakoniskāki, vienlaikus patiesāki, tajos nav kur noslēpties, pat nav iespējams sameloties vai izlikties, jo tas nav bijis uzdevums, tas pat nav interesanti, te netiek spēlētas spēles ar skatītāju – tas veldzē un ļauj uzelpot.

Tās ir mans pirmās sajūtas, ieejot Rīgas mākslas telpas izstāžu zālē, kur man viena pēc otras atklājas Māra Čačkas 40 lielformāta gleznas. Katrs audekls ir 190 x 190 cm liels, gleznots ar akrila krāsām, un es rakstu, ka gleznots, lai gan tehniski ir izmantotas vairāk grafikai raksturīgi krāsas uzlikšanas paņēmieni, taču darbos krāsa ir klāta uz slapja slāņa, slaucīta, mazgāta, lazēta, atspiesta, triepta, un, lai gan tajā nav jūtams otas triepieni, šo dažādi klāto krāsu slāņi ļauj runāt par glezniecību nevis grafiku; tajā brīdī, kad vismaz divas krāsas savstarpēji veido silti vēsās attiecības, sākas glezniecība, un te šis nosacījums ir ievērots. Intro zālē, savukārt, ir izstādīti grafikas darbi uz papīra ar ūdens bāzes krāsām, kuros dominē zilā krāsa, tie rada citas noskaņas un apliecina mākslinieka grafiķa spējas. Te neviļus nākas aizdomāties, ka latviešiem raksturīga interese par krāsu arī grafikā, varētu apgalvot, ka tā ir savā ziņā gleznieciska, taču grafiskas attiecības veido tikai melnā un baltā krāsa, tās pārvelk darbus uz grafikas pusē, arī tad, kā šajā gadījumā, dominē dažādi zilie toņi, bet lielformāta darbi uz audekla lielajā zālē daļa tomēr veido gleznieciskas noskaņas, rada asociācijas ar spēcīgu dabas vērojumu kā pavasara zaļās krāsas, krēslas krāsas, purva vai rudens lapu krāsas, vasaras zaļo tumsu, ziemas dzestro maigumu, ogu vai puķu dobju raibumu. Līdzās ir nolupušu apmetumu, senu mūru un simtiem krāsu slāņiem klātu sienu faktūras un krāsu valdzinājums. Katrs darbs atklāj savu krāsu gammu, to saspēli, kas balstīta harmoniskos krāsu kontrastos, tas veldzē acis un aizrauj,  un, lai gan darbu ir daudz, tie nenomāc un nenogurdina, bet tieši otrādi, ļauj atpūsties un baudīt to skaistumu. Var piekrist māksliniekam, kurš atzīst, ka viņa darbi “drīzāk ir dzeja, nevis proza, jo strādājot es atslēdzos no pragmatiskiem uzdevumiem un sekoju zemapziņai.” To var redzēt un just, ar acīm šķetinot darbu daudzslāņainību, un tas priecē, jo māksliniekam acīmredzami ir svarīgs radošais process, godīgs un atklāts, bez ambiciozitātes un pretenzijām uz intelektuālismu, jo tik tiešām, labai glezniecībai piemīt dabiskums un lakonisms, kas neslēpjas aiz gudrām domām un sarežģītiem  – ismiem. Tās uzdevums ir ar krāsām ievilkt skatītāju savā pasaulē, aizvilināt viņu jaunās teritorijās, kuras mākslinieks tiem atklāj un ļauj tajās ienākt. Skatītājam vien atliek atvērties un ļauties šīm dažādajām taciņām, kas katru ved pie savām taciņām sev vien zināmajā virzienā pie savas atklāsmes. Un tā tam ir jābūt.

Darbu galerija