Kritiens augšup.

Viņš sēž pie galda sadrūmis un kā allaž ņurca telefonu, neredz sev nevienu apkārt. Viņš cieš, es to jūtu. Tikai uz kādu kolēģes teikumu, viņš atbild, ka varbūt tas no neveiksmēm personīgajā dzīvē. Man nav viņa žēl, lai cieš, lai sajūt, kā sāp atraidījums, noniecinājums, kāds tas ir pazemojums, ka atkal gadījusies neveiksme.

Dzīve sit ar mietu, kamēr pielec. Neviens nevar otram nodarīt sāpes (ja protams, tas nav karš un totāla vardarbība vardarbības pēc); mēs tikai paši sevi sāpinām, jo pārliekam savas gaidas un atbildību par to piepildīšanu uz citiem. Gaidām un uzskatām, ka mums tas pienākas, tāpēc, ka esam iemīlējušies. Mēs gribam baudu, mīlestību, gribam svētlaimi un mieru, bet tā tas nenotiek. Vajag vienkārši to izturēt.

Es jūtu pret viņu tik daudz un dažādas jūtas, visu, tikai ne žēlumu. Lai cieš, lai pārdzīvo, varbūt kļūs par vīrieti nevis paliks tas kaprīzais puišelis, kas alkst apbrīnas un lišķīgas uzmanības. Atbalsts ir jāmāk pieņemt, viņš to nemāk; nemitīgi mani atgrūž. Es neuzbāžos, nav nekā pazemojošāka, kā diedelēt uzmanību un mīlestību. Mācos iztikt bez viņa, bez viņa uzmanības, kuru vēlētos, bez draudzības, kas neizveidojās, bez palīdzības, ko labprāt saņemtu un sniegtu arī pretī, bez uzticēšanās, kas man izrādās ir tik svarīga, bez maiguma spēka, kas man būtu patvērums no ārpasaules draudiem. Mācos justies labi ar sevi bez tā visa.

13.04.2023.

Man vēl nāk miegs, nezinu, kā izturēšu šo garo dienu, taču es dodos uz lekciju – semināru ar lielu pacilātību un vienlaikus paļāvīgu mieru.

Lektors ir izcils, viņš ilgus gadus bijis mācītājs. Savādi, ka dažas vēlmes piepildās; es nesen iedomājos, ka vēlētos aprunāties ar mācītāju. Tomēr savu sāpīgo jautājumu viņam neuzdevu, jo sakautrējos, bet varbūt arī tāpēc, ka nespēju to noformulēt. Šis garais, izstīdzējušais, elegantais vīrs, ar dziļām, laipnām acīm un skarbu seju, kas izskatās kā apsalusi vai apdegusi, ir tik savādi skaists un reizē baiss, ka tas mani samulsina, tomēr viņš apbur. Viņā kūsā alkas pēc atklāsmes, gudrība un patiesa vēlme saprast. Viņš tik tiešām iedziļinās un ir vērīgs, laipns, bet nav uzbāzīgs un arī citiem neļauj sevi lieki apgrūtināt. Tas ir spēks. Tas izraisa bijību un cieņu, tas ļauj uzticēties viņam.

– Dzīvei ir jāļaujas, viņš man saka, jāļauj dzīvei sevi vest.

Es zinu, es to mācos, es mācos paļauties uz sevi, mācos ar sirdi saprast, ka dzīve ir laba, ka tā ir dāvana.

– Tieši vīriešiem ir raksturīgi veidot savu dzīvi pēc iedomātiem konstruktiem, un tad vienā brīdī tie sabrūk, viņš saka, – bet dzīvi nevar izdomāt, saplānot, kontrolēt, tā nav kontrolējama, tā neļaujas. Sievietes vairāk paļaujas uz intuīciju, viņas ir elastīgākas.

Es klausos viņā un prātoju, ka tomēr neatbilstu šim apgalvojumam. Es tieši jūtos savas intuīcijas pievilta, tā ievedusi mani šajos maldos, ar kuriem cīnos jau vairāk kā gadu. Tas ir tik savādi, ka šie dzīvi redzējušie, pieredzējušie vīri, gudri un inteliģenti, runā par intuīcijas lielo nozīmi un uzskata, ka sievietēm tā piemīt no dabas. Bet man šķiet, ka ir tieši pretēji, esmu pagalam aplauzusies, paļaujoties uz intuīciju. Iemīlējos vīrietī, kas mani nemana (varbūt tāpēc, ka nejūtos un neesmu pietiekami skaista ne sev, ne viņam, varbūt, ka esmu par vecu un gan jau vēl kaut kas man kaiš). Man likās, ka viņš ir mans vīrietis, pirmo reizi dzīvē, man tā škita, ka ir kāds, kas man ir lemts, bet kā saka, ja liekas, var sasisties. Esmu sasitusies. Pat pirms viņu satiku, redzēju viņu sapnī. Toreiz brīnījos, kas tas tāds.

Es kādreiz ticēju saviem sapņiem, tagad tos uzskatu par kaitīgiem, jo tie tikai jauc prātu. Tas ir tik sāpīgi, ka mīļotais izturas pret tevi kā pret tukšu vietu, reizēm man liekas, ka viņš uz mani dusmojas, bet es nesaprotu par ko, bet visdrīzāk man tā tikai liekas; viņš ir ieslēdzies sevī un nejūt savu augstprātību. Mani tas ir tik ļoti nomocījis, ka vairāk nesaprotu neko. Es tikai zinu, ka gribu saglabāt veselo saprātu, ka izvēlos domāt par sevi un savu dzīvi.

Vienīgās problēmas, ko varu atrisināt ir tās, kas ir manas. Taču tad bijušais mācītājs nocitē Jungu: “Mēs nevaram atrisināt visas problēmas, it sevišķi lielās, tās var tikai pāraugt”. Un tas man ir kā zibens spēriens, es gadiem meklēju atbildi uz šo jautājumu, jo man kāds bija iestāstījis, ka visu var atrasināt, ka visu vajag risināt. Pa labam. Dažreiz gan škiet, ka ir kārtīgi jāiemauc pa rīkli. Nē, vajag pa labam, jo vislielākais spēks ir tad, kad spēks nav jālieto. Reizēm ir jāsadod, ja nesaprot pa labam, bet tikai tik stipri, lai nesaņemtu vēl sāpīgāku atsitienu.

Es zinu, ka nevaru visu atrisināt. Un varbūt pat nemaz nevajag, tas nemaz nav jārisina jebšu tam vēl nav pienācis īstais laiks.

LAIKS. Šis vārds mani pēdējā laikā vajā un duras acīs.

Visam vajag laiku, bet man izmisīgi šķiet, ka laika nav, es nepalikšu jaunāka, viss slīd garām, skrien prom un attālinās. Ir vajadzīgs laiks, lai saprastu un dziedinātos, viss pāriet, tāpēc nav sevi jāmoka velti, bet jābūt pret sevi pacietīgam. Mēs, cilvēki, esam šeit, lai mācītos cauri krīzēm, neveiksmēm, sāpēm, kritieniem, nevis lai nemitīgi laimē dietu, sekli un tukši. Būt laimīgam nav dzīves uzdevums, uzdevums ir atrast savu vietu, kur jūties piederīgs un noderīgs.

Šo piederības sajūtu es meklēju kopš sevi atceros, visu savu apzināto dzīvi, bet varbūt es neredzu, ka esmu šo vietu jau atradusi. Nezinu, man tas nav skaidrs šobrīd. Atklāsme un sapratne vēl nav atnākusi.

Vajag pievērst uzmanību sapņiem. Lektors iesaka pierakstīt savu sapņus, tie rāda mums zīmes, atklāj norādes. Es kādreiz tā darīju, tagad ienīstu savus sapņus, mēģinu tos uzreiz aizmirst. Man bieži liekas, ka tie mani māna, iespējams, es vienkārši nemāku tos iztulkot. Bet varbūt ir tā, kā man rādīja Taro kārtis, es vienkārši esmu zaudējusi spēju uzticēties sev. Zudusi ir paļāvība un ticība sev. Tā ir mana krīze, manas neatbildētās jūtas ir atplēsušas visu to melnumu, kas uzkrājies manī, uzšķērdušas līdz iekšām, un no tām veļas ārā visi šie sūdi: greizsirdība, dusmas, pat naids, noniecinājums, paššaustīšana, bailes, nedrošība, neuzticēšanās, neticība sev, uzpūtība, augstprātība, nemīlestība.

Man bieži šķiet, ka mīļotais ir mans spogulis, es viņā raugoties redzu sevi un tas sāp līdz sirds dziļumiem. Tas ir izsitis mani no komforta zonas un satricinājis manu pamatus. Viņš ir mana krīze, mana iemīlēšanās ir mans kritiens augšup,tikai es redzu mazu daļu no tā pavediena, kam man jāseko labirintā, ceļā uz centru pie Minotaura, kas varbūt mani saplosīs. Man nav vēl skaidrs, kas man ir jāsaprot no šīs pieredzes, esmu apjukusi un nezinu, ko man ar to visu iesākt. Es tikai gribu izdzīvot, nepadoties un justies stiprāka un labāka. Gribētos justies arī mīlētai, bet varbūt neviens cilvēks nemaz nav uz to spējīgs, mēs pat sevi nemākam mīlēt. Tā ir īpaša prasme un spēja – mīlēt un pieņemt kādu, kāds viņš ir, neko nepieprasot un negaidot.

Lektors iesaka klusuma prakses. Esmu ceļā, man sāk patikt klusums.

Pastaigas dabā, it sevišķi gar jūru ir manas zāles un mierinājums, es no jauna atgūstu sevi, kļūstu vienota un vesela. Ir jāraksta dienasgrāmata, bet godīga un ļoti slepena. To es pārkāpju – rakstu sev, bet arī citiem; šobrīd man ir tāda vajadzība, jo es mācos rakstīt un saprast tekstu. Taču dienasgrāmata man palīdz, tā ļauj nonākt kontaktā ar sevi un padomāt par notiekošo. Pēc laika to izlasot, var nonākt pie pavediena, kas vedis, tā atklāj lielo rakstu, ceļu, kas noiets.

Svarīgi ir pāraugt, transformēties un nobriest, lai ar gadiem kļūtu vieds. Viedums ir dzīves patiesā jēga un mērķis. Tāpēc jāatveras dzīvei un nav jābaidās no sitieniem un neveiksmēm, tie māca labāk kā veiksmes un sasniegumi, kas liek mums pārāk augstu sevi vērtēt un veiksmi piedēvēt sev kā sasniegumu. Tās cīņas, kas ir izcīnītas, ir patiesās uzvaras.

Šī bija gara diena, kas man sniedza veldzi un atgrieza cerības. Es no jauna ticu un jūtu iedvesmu. Man šī sajūta ir jānotur, piekopjot askēzi, ejot to ceļu, ko esmu izvēlējusies, domājot, jūtot, pacietīgi un lēni. Varbūt nemaz nav svarīgi, ka nemīl, tas nedara mani nozēlojamu vai manu dzīvi nevērtīgu. Es pati tai piešķiru vērtību, veidojot to ar savu attieksmi, ar lēmumiem, ko pieņemu. Es laižu sevi vaļā, atbrīvoju un raugos tālāk. Es neko nevaru atrisināt, pat negribu, jo nav drosmes un spēka, nevaru citu piespiest iemīlēt sevi, negribu arī uzbāzties. Samierināšanās un pieņemšana. Lai tas viss paliek, kā ir, es eju tālāk, eju savu ceļu. Eju pie sevis, savās dzīlēs, savus melnajos krāteros, lai saprastu, kas ir manas dzīves patiesie uzdevumi.

12.04.2023.