26. aprīlis Barselona. 2 daļa

Zemnieku tirdziņā piedāvā dažnedažādus vietējos labumus – kazas siera rituļi, lieli un mazi, pikanti, maigi, saldi un sāļi, liepu un akāciju medus, ar riekstiem, pistācijām, lavandu, gardi visdažādākie turoni, vienu ar pistācijām sev nopērku. Šejienes ļaužu sejas ir saulē un vējā iedegušas, sirsnīgas. Man vēl ir laiks līdz iekāpšanai autobusā, taču ar katru minūti arvien mazāk gribas doties atpakaļ uz pilsētu. Gribas palikt tepat, aizklīst pa mežiem un kalniem, meklēt tās takas un mazos ciemus, pa kuriem pirms daudziem gadsimtiem klīda abi izmisušie vīri no maniem sapņiem. Ik akmens, ik līkā priede un nokaltušais zāles kumšķis te škiet pazīstams un tuvs. Taču ar prātu saprotu, ka tā nav laba ideja, jāatbrauc uz šejieni vēl kādu reizi, uz ilgāku laiku un citādāk.

Tomēr avantūristes gars man liek aizklīst tālāk pa kāpnēm un lavīties projām no autobusa stāvvietas pa terasi, no kuras paveras plašā kalnainā ainava. Klīstu arvien tālāk kā izbadējusies kaza un manu uzmanību piesaista efejām noaugušas sienas, uz kurām izvietotas no krāsainām apgleznotām flīzēm izveidotas madonnu stēlas. Dzeltens, violets, zils, sarkans zaļš, skaistas, jocīgas, neveiklas, smieklīgas, melanholiskas, gleznas un elegantas, tās ir tik dažādas un to rinda, šķiet, nebeidzama, apjosta visapkārt kalnam. Aizeju līdz līkumam, tad griežos atpakaļ un paklausīgi eju uz auto stāvvietu. Izejot no kalna aizsega mani pārsteidz spēja vēja brāzma, tā nes rietumu saltumu, kas parauj sev līdzi akāciju ziedlapiņas un sīkus kukainīšus. Tie iepinas man matos. Vējš pluina zemnieku gadiem pārklātos galdautus un dzen putekļus pa ielu. Ziemā noteiktu kalnu aukas ir stindzinošas, ir šeit savs skarbums. Līdzās skaistumam.

Atpakaļceļā braucam pa glezniem serpentīnu ceļiem, kas izlokas starp sausiem mežiem, klintīm un laukiem, ko izkaltējis sausums. Kazas pa ceļam grauž vīnogulājus, jo zāle izdegusi. Pilsētā iebraucam no El Prat upes puses gar ostu, sastrēgumā lēni aizlīgojam garām greznai kapsētai Munžuik kalna nogāzē, nobraucam gar Kolumba pieminekli, pludmali, tad pagriežamies uz Sagrada Familia,līdz autobuss bailīgi un nedroši iegrozās atpakaļ autoostas stāvvietā.

Dzeramnauda nožvadz Lauras plaukstās. Vienas dienas ekskursanti pateicas un žigli izklīst kur nu kurais. Viss vakars vēl priekšā.

Pēdējais vakars Barselonā. Es gribu iet uz jūru. Pasēžu pie Triumfa arkas, te apēdu savas sviestmaizes, kuras biju paņēmusi līdzi, raibs balodis uzlasa maizes drupačas un sēkliņas turpat man pie kājām. Pēcāk eju ar kājām un skatos uz dunošo pilsētu, pa ceļam nopērku aliņu, dodos tālāk pa bulvāriem uz Marīnas kvartālu, taču intereses pēc nolemju aiziet paskatīties Glories rajonu, taču tur noris remontdarbi un nav īpaši interesanti, vecā apbūve tiek jaukta nost un pamazām tās vietā top jaunas un modernas celtnes, kurās parasts civēks pat baidās ieiet. Pētu suņus pastaigā, tie ir interesantāki par cilvēkiem. Divi melni vilki rausta savas saimnieces un uzreiz ir skaidrs, kurš kuru ved pastaigā. Tad sāku pētīt uz ietves nokritušās koku lapas un to rakstu. Tas atkal ir man nezināms koks, kādu es neesmu nekad redzējusi.

Tuvojoties jūrai parādās arī krogi un kafejnīcas. Viena tāda ar glītiem uzrakstiem un galdiņiem izpletusies gluži vai ielas krustojumā. Te sēž izskatīgi vīrieši, un es pat manu, ka mani vēro. Eh, varētu piesēst te un iedzert sangriju, varbūt varētu iepazīties ar kādu simpātisku jaunekli, cerot, ka viņam nav iebildumu pret tikpat simpātiskām, bet nedaudz vecākām dāmām. Taču es paeju garām šai vilinošajai vietai ar nosaukumu Peuple novus, jo mana dzīves pieredze rāda, ka ticība šādiem brīnumiem neattaisnojas, bet rada vien vilšanos, bet, iespējams, tas tā ir tikai Latvijā.

Ejot tālāk nonāku pie betona sienas un slēgtiem vārtiem, to pakājē aug košs krūms ar spilgti sarkaniem ziediem, pieeju tiem klāt un brīnos, izskatās kā pudeļbirstes, tikai tagad pamanu, ka šī ir kapsēta. Peuple novus. Nē nu jā, kāda starpība, kamēr dzīvs un esi jauns sēdi krogā, kad nomirsi, tad būsi jauns mironis kapsētā. Loģiski.

Papeļu rindas galā uz zemes spēlējas bērni. Neviena nepieskatīti, te, kapu malā ir viņu spēļlaukums, kas izskatās pārspēj visus labiekārtotos rotaļlaukumus.

Pie jūras ir vējš. Ļaudis sēž izliektos betona krēslos, kas ir patiesi ērti un lieliski izskatās. Te var ilgi sēdēt, lasīt, zvilnēt, runāt pa telefonu vai vienkārši skatīties uz burai līdzīgās viesnīcas siluetu, moliem un kuģiem tālumā. Taču paliek vēsi, tāpēc ceļos un lēnā solī eju tālāk gar pludmali. Te skrien, skrituļo, brauc ar velo, vingro, spēlē volejbolu, boksējas. Šeit, pludmalē noris veselīgā pilsētnieka vakara dzīve.

Dodos garām kafejnīcām, saldējumu kioskiem, dzimtu restorāniem, garām puķupodiem, strelīciju ziedu kompozīcijām, palmu rindām un skaļiem korporatīvajiem tusiņiem. Tā ķņada man drīz vien apnīk, un es pārbrienu puldmales smilšu strēli un kā zalktis ieslīdu maliņā zem mola akmeņiem.

Te paveras skats uz pilsētu un pludmali, aiz muguras džeki cilā stieņus un pievelkas, zilajā tālumā zviln kuģi. Aizmirsusies es pazīmēju, tikmēr netālu aukstajā ūdenī peldas kāds vīrs. Izskatās priecīgs, lai gan var redzēt, ka viņam salst. Kā haizivs viņš peld šurpu turpu man gar degunu, līdz galīgi sarkans izlien ārā no ūdens un nozūd manam skatieniem. Manu uzmanību piesaista citi. Tas ir kāds pārītis. Blonda, gaiša meitene knapā bikini pozē fotogrāfam. Gorās visādi, viņš tikai ar kameru lēkai viņai apkārt, tikmēr es nolieku savus zīmēšanas materiālus un izvelku no somas aliņu, attaisu metāla ļipiņu un iemalkoju dzērienu, skatos uz viņiem kā kino.

Fotogrāfs tagad ir ierosinājis citu konceptu, viņa noliecas uz ceļiem un izgriež pēcpusi, viņš īstā azartā metas to knipsēt, tad meiča nogulstas zemāk, izgriež gurnu un kārdinoši smaida kamerā. Viņas gaišā āda sāk iemantot zilganu toni. Tas nekas, visu tagad var pievilkt un pakoriģēt. Bet kuram gan nepatīk jaunība, pēc tam, pārfrāzējot Oskaru Vaildu, paliek pāri skaista dvēsele, bet kuru gan tā interesē, ja dibens vairs nav tvirts. Kāds cits, laikam kāds no daudzjiem mārketinga speciālistiem, interneta dzīles bija ielicis prātulu, ka jaunībā strādā ar pakaļu, tad ar rokam un tikai tad, kad pakaļa savītusi, sāk strādāt izmantojot galvu. Nē nu jā, izklausās ticami, tikai izskatās, ka par darbu, ko strādā ar galvu, maksā vismazāk. Malkoju aliņu un skatos, kā čalis gādīgi ar plaukstu nobrauka smiltis no meičas pēcpuses. Tad viņi pieceļas un ilgi pēta bildes. Tas man vairāk nešķiet interesanti un es pagriežos uz otru pusi.

Netālu, daļēji aizslēpies aiz akmeņiem, garmatains jauneklis lasa grāmatu, aiz viņa pa jūru slīd baltas buras, pēc brīža viņš pasitīs padusē grāmatu un ar fiksīti aizbrauks no pludmales.

Hipsterim aizbraucot, atnāk plikgalvains vīrietis, apmēram manā vecumā, apsēžas uz akmens ūdens malā, uzliek austiņas, sāk savā nodabā šūpot galvu, tin cigaretes, tad kāri ievelk rūgtu dūmu, kas atveļas arī līdz manīm, man pat patīk, jo aliņš jau iedevis pa galvu. Viņš skatās tālumā un domās dejo.

Izdzeru alu, noslēpju tukšo bundžiņu somā. Sēžu un skatos zilajā tālumā. Te visu laiku kaut kas notiek, bet neviens netraucē. Kādu laiku vēl sēžu, saule tikmēr noslīd aiz melnā pilsētas silueta, un jūra paliek plakana.

Tad eju gar jūru un redzu, kā mainās krāsa. Kā jūra paliek plakana, kā cilvēki pārvēršas abstraktu krāsu laukumos, kā smiltis klūst vieglas un atraujas no zemes, kā viss pārvēršas gleznā, kuru varētu būt uzgleznojis Nikolā de Stēls.

Un man pielec…