25.aprīlis

Agri piecēlos, bet īsti nekur nesteidzos. Rīt došos uz Montseratu, tādēļ nolemju aizbraukt uz autoostu un paskatīties, kas kur atrodas, lai nav steigas rīt no rīta.

Barselonā ir pāsteidzoši maza autoosta, viss saprotams, nav nekā sarežgīta. Nopērku kafejnīcā tunča pīrāgu un kafiju. Eju pa parku tālāk, kā īsts no kafijas atkarīgais kāri dzeru kafiju no papīra glāzītes. Nav īpaši garšīga, bet ir bez cukura, rūgta un smaržīga. Kaifs. Apsēžos uz soliņa turpat netālu pie autoostas,vēroju, kā kāda vecāka sieviete velk savu pavisam veco suni pavadā. Suns pretojas, viņš acīmredzami nevar paiet. Nabags. Bet saimniece viņu mēģina ar varu aizvilkt. Attālumi šeit ir iespaidīgi, tā nav mazā, šaurā Rīga, Barselona ir patiesi liela un plaša, ne velti tās centrā dzīvo tikpat daudz iedzīvotāju, cik visā Latvijā kopumā. Ticami, ka iešana no parka atpakaļ uz mājām, suņukam ir par grūtu.

Šajā pilsēta ir ļoti daudz suņu, varbūt tie arī paņemti kovida laikā, lai varētu tikt ārā, Itālijā novēroju to pašu. Tagad ierobežojumu vairāk nav, taču suņi ir palikuši, tie jāved ārā staigāt, reizēm dzirdu, kā tie rej ieslēgti istabās, citiem gan paveicies, tos ved ārā suņu staidzinātaji, kas vienaikus spēj tikt galā pat ar 6 – 7 dažāda izmēra suņiem. Apbrīnojami. Suņi sēž blakām saviem saimnieki bāros un kafejnīcās, skrien gar krastmalu, sporto, brauc metro un klausās saimnieku garlaicīgās sarunas uz soliņa.

Pēc ilgas iešanas gar skolām un universitāti, garām Marinas debeskrāpjiem, iznāku pludmalē. Te kaijas sēž uz lampu stabiem, kiosku un āra kafejnīcu jumtiem, baltās guzas un asos knābjus pagriezušas pret sauli. Carpe diem!

Iebrienu smiltīs un azieju pie jūras krastā zīmēt. Saule silda, ūdens mierīgi un klusi čalo, taču tas ir tik auksts, ka ātri izkāpju ārā un pat nevēlos tajā vairāk mērcēt kājas. Velna milti – peldkostīmu aizmirsu paņemt! Ai, vienalga, kuru tas interesē, savelku vasarīgās bikses aukstāk, un novelku krekliņu, palieku tikai melnajā krūšturī. Plika jau neesmu. Iekārtojos un izņemu no somas zīmēšanas piederumus. Ik pa brīdīm kāds pienāk un piedāvā masāžu, sangriju, alu vai pludmales pledu, kā vienu atšuju tā nākamais ir klāt ar identisku piedāvājumu. Sākumā mani tas kaitina, jo man nekad nav paticis, ka jaucas un traucē, kamēr es zīmēju. Tomēr pamazām zīmēšana pārņem manu uzmanību un arī traucētāji vairāk nenāk. Tuvāk ūdenim man priekšā sauļojas ļoti skaista, jauna sieviete. Slepus viņu zīmēju, uzskicēju kā viņa guļ uz vēdera un lasa, tad pagriežas pret sauli un pussēdus raugās tālumā, tad pieceļas un staigā, izbaudīdama ar pēdām smilšu raupjumu. Uzzīmēju viņu kā Venēru. Vismaz tāda viņa pati uzzīmējās. Izdevās noķert viņas skaistumu, kas ietverts ķermeņa smalkumā un proporcijās, bronzas krāsas ādā un ogļmelnajos matu viļņos. Tādu varētu gleznot un gleznot.

Laiks strauji rit uz priekšu, saule kož un svilina ādu, bet ziemā man tik ļoti sala, ka tagad to izbaudu. Tuvojas pusdienlaiks, ir brīdis doties mājup, lai varētu tikt uz Sagrada Familia noteiktajā laikā. Tas paskrēja nemanot.

Jāsagaida precīzi savs laiks. Sēžu Sagrada Familia pakājē, kur fonā rūc urbji un cilvēku balsis saplūduši murdoņā. Gaidu. Tikmēr klausos ielu muzikantu, kas spēlē elektrisko ģitāru. Viņš spēle Boba Dilana “Lay lady lay”, un man šķiet, ka šī dziesma precīzi atspoguļo šīs pilsētas noskaņu. Domas aizslīd līdzi viņa dziedājumam līdz ar ūbeļu dūdošanu un pat negribas nekur doties. Gaidu savu laiku.

Sardze pārbauda aplikāciju manā telefonā un ielaiž tālāk, tad nākas iziet cauri vēl stingrākai pārbaudei kā lidostā, viss tiek pārbaudīts, apskatīts, pat mājas durvju pults tiek aplūkota ar aizdomām, taču tieku cauri veiksmīgi un nopriecājos, ka liekās mantas un ūdeni atstāju mājās, tad gan būtu ķēpa.

Katedrāle ir iespaidīga. Tik dīvaina un savādi skaista, krāsas izlīst uz grīdas cauri zilām, zaļām, sarkanām un dzeltenām vitrāžām, pīlāri veidoti kā koki, kas aug tepat pilsētas apstādījumos, centrālos transeptā rotā medaljoni ar četru evanģēlistu simboliem. Eņģelis ir Matejs, lauva – Marks, ērglis – Jānis, bet vērsis – Lūks.

Antonio Gaudi ģēnijs pārsteidz un provocē, mazliet kaitina, bet liek apbrīnā pavērt muti. Tik skaistas ir atjaunotās metāla durvis ar rozēm, kamēr par tām brīnos un fotografēju tās, man izkrīt metro biļete. Sasodīts! Tikko taču iedomājos, ka nav prāta darbs turēt to bikšu kabatā, ka tā to pakāsīšu. Protams, tiklīdz par to iedomajas, bet neko neizdara, lai to novērstu, tas arī notiek. Tipiski.

Ilgi skatos katdrāles interjeru. Apskatu arī tās ārpusē tēlnieka veidotās Josep Maria Subiracs ekspresīvās skulptūras. Viss bībeliski precīzs, ekspresīvs, mazliet atgādina koncentrācijas nometnes ieslodzītos. Manu uzmanību piesaista kāds neredzēts simbols sienā, tāda kā trīstūrveidīga bezgalības zīme – tā ir Kristus zīme – alfa un omega. Tas man gan ir uzreiz skaidrs, pati nezinu kā.

Katedrāles muzeja ekspozīcijā apskatu Gaudi dzīves un radošā darba pieturas punkti. Kā augi, augļi un ikdienišķi, pat necili dabas elementi iedvesmojuši viņu veidot formas un to kompilācijas, kas izmantotas katedrāles dekorēšanā. Ziedi, bišu šūnas, koki, lapas, ananasi un kristāli ir kalpojuši par impulsu jaunam savienojumam, citādam stila atklājumam vai asprātīgam funkcijas risinājumam. Un tas ir skaisti un pat mūsdienīgi. Radošums un dizaina domāšana. Gaudi bijis ārkārtīgi daudzveidīgs un inovatīvs arhitekts un mākslinieks. Reizēm tādi piedzimst, tādi, kas dod kā vulkāni, rada radošuma izvirdumus, apveltīti ar apbrīnojamu fantāziju, vērīgumu un azartu. Un tajā nav augstprātības vai milzu ambīciju, tajā ir dabiska misijas apziņa un prieks par radīšanu. Tas viss vainagojas viņa idejās, īpatnējajā stilā un ļoti reliģiskos, bet precīzajos tēlos. Te ir jūtama liela bijība un cieņa pret to. Skaistums mēdz būt neviennozīmīgs, bet šeit tas nav pretrunā ar ticību. Tieši otrādi, tas ticību atklāj.

Pa ceļam uz mājām sapērkos ēdamo, aiznesu to mājās un braucu atpakaļ uz pludmali. Parkā zem cipresēm paēdu maizi, ar kazas sieru un tomātiem. Zem cipresēm skraida melnie strazdi.

Gaidītā siltuma vietā, no jūras pūš salts vējš. Tāds aplauziens! Bet, protams, tā taču ir jūra, tā mainās, pati taču dzīvoju pie jūras. Kāda jēga bija vilkt zem kleitas peldkostīmu?

Tagad pēcpusdienā tās vieglais zilums ir kļuvis dūmakains un smagāks, bet tik un tā vēl ir noturējies zilā nokrāsās.

Ilgi sēžu pludmalē, gleznoju, zīmēju un vēroju cilvēkus. Mīlnieki skūpstās un apskauj viens otru, tie, kas skumst, skumst, citi spēlē volejbolu un kacina masāžas piedāvātājas no Āzijas. Blakām sēž angļu meitenes, dzer prosecco un atklāti apsriež savus gadījuma sakarus, ņirdz kā krāpušas draugus un piedalījušās citu krāpšanā, smejas un lepojas ar saviem varoņdarbiem. Vēl pavisam jaunas un glītas, skumji, es jau labi zinu, kā tā tas ir tikai pagaidām. Sievietes vīriešu acīs kļūst vecas daudz agrāk, kā pases datos ieskatoties varētu nospriest. Būs citas jaunas muļķes, ko izmantot; vīrieši nenoveco.

Vējš norimst un uz brīdi var pasildīties saulē, lai gan tā jau pamazām slīd aiz kalniem un pilsētas silueta.

Ceļos un eju gar pludmali tālāk, aizeju uz molu līdz pašam galam, kur sākas ostas teritorija. Vakara ēnas melnas un garas krīt pāri pludmalei. Visur skan mūzika, kafejnīcas un restorāni sāk pildīties. Jūra gan vēl koši zila, baltas laivas un katamerāni tajā peld kā slinki putni. Tālumā levitē lielie kuģi un tankeri.

Aizeju līdz mola galam, ļaudis te ļoti sportiski – skrien, skrituļo, brauc ar riteni, skeito, jogo, bumbo, boksējas. Nav ko darīt, garlaicīgi, dodies uz molu pasportot. Izlaid savus velnus brīvībā, lai tie nekaitē citiem.

Gaiss jūrā ir sāļš un svaigs, te nav pilsētas smaku. Tikai jūras smarža. Ievilkt nāsīs to un neizlaist, lai paliek par piemiņu un izstumj skumjas no prāta un sirds.

Vakara saule riet aiz Motnjuic kalna ar cietoksni tā galā, tā draudīgais siluets izplūst dramatiskās makoņu driskās. Jūra paliek tumši zila. Saule nokrīt aiz kalna, un pilsēta, kas pirmīt bija baltu un zilu ēnu rakstīta un saplūda ar jūru un baltajām burām, tagad kļūst pelēka. Debesis saplūst ar jūru – viss pamazām kļūst pelēks. Tad iekrāsojas violets un pamazām krāsojas koši zils. Te ir dūmakaini saulrieti, nav košu krāsu. Viss it kā zaudē krāsu palsās gaismas ietekmē. Bet tai nav smaguma.

Kājas jau atkal tulznās. Nogurums. Velkos uz Jaume I laukumu uz metro, knapi varu paiet. Pilsētā iedegas gaismas. Metro pilns, bet man ir vienalga, dažas angļu meitenes skrien pa peronu, traucē apkārtējiem un lamājas. Angļi arī nevienam nepatīk. Spiežos iekšā vagonā, ieslīdu kādam vīrietim aiz muguras turpat pie durvīm, tagad tikai tikt uz mājām, paēst un iet gulēt. Rīt braucu uz klosteri.