24.aprīlis

No rīta dodos uz veikalu; nav nekā ēdama, bet pēc garajām pastaigām moka izsalkums. Pārdevēja prot tikai spāniski, māca mani skaitīt. Labi, var jau pamācīties, valodas man patīk.

Sastiepusi mājās ēdienu, izšmaucu laukā no dzīvoka. Pēc brīža jau kāpju metro, bet aizbraucu nepareizi, tā parasti gadās, ja neesmu izdomājusi kurp doties. Apdomājos, izpētu karti un mainu stratēģiju. Braucu ilgi, bet pamazām sāku saprast, kurp gribu doties. No metro izkāpju virszemē pie Venēcijas torņiem. Dodos uz Katalonijas mākslas muzeju, tā pakājē paēdu brokastis, padalos ar tām arī ar baložiem. Sildos saulē un skatos, kā zaigo putnu kakli. Pielido arī zaļie papagaiļi un ķērkdami sakaujas dēļ prāvāka maizes gabala. Zīmēt vēl negribas.

Kāpju augšā pa līkumotu ielu. Tālumā plešas pilsēta. Parkā pie jātnieka statujas kāds vīrietis mācās pūst oboju. Nesanāk, bet viņš pagriežas no jauna pret pilsētu savā pakājē un sāk visu no sākuma.

Man paveras savāds skats. Tas ir 1990. gada Vasaras olimpisko spēļu stadions. Pagājuši jau 33 gadi, no tālēm iznirst atmiņas par to, kā ar vecākiem kopā skatījāmies vecajā dzīvoklī atklāšanas ceremoniju. Fredijs Merkurijs kopā ar Montseratu Kabaljē dziedāja īpaši veltītu dziesmu Barselonai. Nākamā gadā, manā vienpadsmitgadu dzimšanas dienā, Merkurijs nomira.

Kāds vīrs paskrien man garām pa sarkanu māla celiņu, dodos gar arkādi no smilšakmens tālāk, manam skatienam atklājas īpatnējs tornis, kurā laikam tika uzstādīta olimpiskā lāpa, tagad tā pakājē lēkā žagata. Aiz torņa iznirst stilizētas kolonnas, olīvkoku rindas puķupodos un izklaidētu stabu rindas, kas sasieti kopā ar metāla stieplēm. Virs galvas plešas zilas debesis. Tuvāk pieejot skatienam atklājas pils, no kuras portika lec ārā trimfējoši rati, ko velk strauji, spārnoti zirgi. Brīnos – dīvains stils – sajaukums no Romas impērijas, reiha un deviņdesmito mininimālisma. Iespaidīgi un vienlaikus izraisa pretrunīgas sajūtas. Visu glābj gaisma un olīvkoku rindas. Mēģinu zīmēt, bet nav tas, kas mani aizrauj, atzīstos, man nepatīk zīmēt arhitektūru. Mani tā neinteresē.

Pie pils manu skatienu aizķer milzu koks, ar līkumotiem zariem un tikpat līkumotām saknēm, izskatās sens un šajā kompleksā pilnīgi neiederīgs – tas ir tas, ka mani interesē. Koks it kā būtu palicis no tumšākiem laikiem un atgādina aizmirstas, baisas pasakas. Zīmēju to un man pat sāk patikt to kaitinoši smaržojošo krūmu smaka. Laikam esmu pieradusi pie tās. Tā pamazām kļūst par smaržu.

Pie muzeja ir jauks botāniskais dārzs ar agavēm, palmām, skujeņiem, kaktusiem un īvēm, te dzied ķauki un citi mazie mušķērāji, bet avota pavēnī zied baltas kallas un skalbes. Muzeja majestatiskā ēka ir tepat blakām; esmu nogājusi apli, taču jādodas apakaļ un uz priekšu uz Montjuic virsotni.

Sākumā dodos taisni. Pamazām sāku just slāpes, apsēžos parciņā ar vēl kailiem kokiem, tiem zari izlīkomoti kā ģindeņu rokas, tās met tikpat līkumotas, vijīgas ēnas pār zemi. Koku rindas galā ir melanholiska skuptūra, tā ir skumja meitene, kas apskāvusi sevi un noliekusi skumjās glavu, viņas kailo ķermeni aizklāj gari mati un drapērija, ko viņa pievilkusi sev pie krūtīm. Šis laikam ir skujmākais parks, ko savā mūžā esmu redzējusi. Es to uzzīmēju, bet sajūtu tomēr nenoķēru, zīmējums īsti neizdevās, taču emocijās tas aizķēra kādas stīgas manī, tā, ka pat pakrūtē iesmeldzās manas skumjas, par kurām jau biju piemirsusi. Padzeros ūdeni un dodos tālāk.

Visur ūjina ūbeles. Pavasaris. Tās draiskojas pa koku zariem. Te parkos to ir ļoti daudz. Dobēs zied zili īrisi, gar žogiem vijas vistērijas maigi violetiem ziedu ķekariem. Citus augus un puķes nepazīstu, neesmu nekad redzējusi. Daži krūmi, izskatās pēc savvaļas ceriņa.

Virs galvas kursē funikulieri – pat neapsvēru domu ar to braukt augšā, nav vēlmes piedzīvot vertigo lēkmi.

Pašā kalna galā slejas cietoksnis, tā aizsargrāvis un mūri noauguši ar efejām, tāpēc izskatās, ka tas saaudzis ar ainavu, tikai lielgabals atgādina par tā patieso nozīmi. Cietoksnim ir baisa vēsture, te uz viena no bastioniem 1940. gadā nošauts Katalonijas demokrātiski ievēlētais prezidents Lluis Companys, nacistu sagūstīts un tad Franko režīma tiesāts. Tā beidzās Katalonijas neatkarība. Viss cietoksnis jau 19. gs bijis politieslodzīto cietums, Franko režīma sākumā te nogalināti simtiem. Tagad šeit ir muzejs, izglītojoša vieta, kuru mēģina attīrīt no tās drūmās vēstures. Ātrijā zivietota kafejnīca, un izstāžu zāles, bet uz jumta paveras skats uz visām debespusēm – lejā, dienvidos, atklājas kā uz delnas osta, tā kā lego, kas lēni kustas, dūc un rīb, tālumā jūrā gaida tankeri un zvejas kuģi. Aiz cietokšņa tālumā aizvijas ceļi, pa kuriem rindās kā skudriņas tek mašīnas, tie nozūd kalnu ainavās, aiz muguras, rietumos, tam plešas pilsēta, tā aizstiepjas visā ziemeļu galā līdz atduras pret austrumiem, kur plešas Vidusjūra. Jūra saplūdusi ar debesīm, kuģi izskatās kā iekārti debesīs.

Aplūkoju izstādi par cietokšņa vēsturi. Kāds 18. gs dzīvojošs ambiciozs pulkvedis metis uz Barselonu no šī cietokšņa lielgbalu lodes, lai sodītu nepaklausīgos pilsētniekus, un pēc tam tiem pacēlis nodokļus. Pat lielīgi izteicies, ka Barselonu vajag bombardēt ik pēc 50 gadiem, lai klausa. Kaut kā ļoti mūsdienīgi izklausās, tikai tagad bombardē ukraiņu pilsētas, Kijivu, Harkivu un citas. Laikam taču ir tāda cilvēku suga, kas tikai tā saprot lietas – varas un bagātības, ko citiem atņēmuši, apstulbināti un pagalam samaitāti. Tiem bumbu mešana cilvēkiem uz galvas liekas dabiska lietu kārtība.

Pazīmēju pie cietokšņa. Cakinu efeju rakstu uz mūra.

Stāvā nogāzē plešas sauss priežu mežs ar vilinošu koka smaržu un putekļainām ēnām. Tajā lēkā žagatas. Mani vilina šis mežs ar nokaltušo zāli, milzu akmeņiem un palmu puduriem. Viss šeit šķiet pazīstams, un smarža ir tik gauži patīkama, ka varētu pārrāpties pāri žogam un nozusut meža ēnās.

Zemāk plešas greznas terases ar palmām un strūklaku baseiniem. Skats uz jahtām, ostu, prāmjiem, otrā pusē uz vecpilsētu ir lielisks. Pie vienas tereses, kur notiek skolēnu fotogrāfēšanās un poļu tūristu grupas gorīšanās, sāku izjust nogurumu, nolemju te uzkavēties un pagaidīt, kamēr visi aizies. Liels cilvēku daudzums nogurdina. Zālienā sēž vīrietis un dzer alu, tam blakus paklausīgi gaida skaists spaniels. Tepat ir atspirdzinājumu kiosks. Nopērku sangriju, ledus un citrona šķēlīte tai piedod svaigumu. Un es dzeru to lēni, ar tādu baudu, ka ne izteikt, tik nogurusi un izslāpusi izrādās es esmu, bet tad, kad tiešām kaut ko vajag, tad iegūtais sniedz patiesu baudu. Malkojot dzērienu sāku zīmēt. Zīmēju vēl vienu lielo koku ar saknēm kā savītām čūskām, nemanot manā zīmējumi ienāk sieviete un vīrietis, abi apsēžas uz koka saknēm un fotogrāfējas. Tie ievijas līniju ritmā un saaug kopā ar koku, it kā lai tajā paliktu uz mūžu. Es viņus saaudzēju kopā kā burve.

Mazliet noreibusi, bet noteikti enerģiskāka un mundrāka ceļos kājās, salieku savus zīmējamos materiālus somā un kāpju lejā uz pilsētu. Mans ceļš vijas cauri ēnainiem, tukšiem parkiem ar dīvainām skuptūrām un vides objektiem, starp kuriem izbrīnīti lavās dažādi putni. Iemaldos īpatnējā terakotas krāsas arkādē, kuras sienas apvij efejas. Te dzīvo baloži, tiek lien tiem atstātajās nišās sienās, snauž efeju zaros, lien viens otram virsū, stumj viens otru prom no labākajām vietām. Šeit ir viņu idille, īsta baložu Arkādija. Tālāk slejas lieli koki nokareniem, skumjiem zariem kā vītoliem, kas šai nomaļajai vietai piešķir melanholisku noskaņu. Zīmēju baložus. Tie nemaz neiebilst un labprāt pozē. Dzīvnieki reizēm man pozē labāk kā cilvēki.

Tas vīrietis, ko vakar zīmēju lasām grāmatu grieķu amfiteātrī kāpj man pretī pa kapnēm, viņš balstās uz kruķa. Viņš ieskatās man acīs un sveicina: Hola! Es pasveicinu viņu pretī: Hola! Un sev negaidīti pasmaidu. Nez’ ko viņš varētu domāt, es itin muļķīgi ziņkāri iedomājos? Varbūt atceras mani? Es stāvu viņam pretī izpūrušiem matiem, brillēs, apdegušu pieri, gaišā margrietiņu raksta kleitā. Kāpju lēni lejā, viņš kāpj augšā. Iedomājos, ka, ja es nāktu te katru dienu, varētu pat iepazīties. Šī atklāsme mani kaut iepriecina. Jā, ja es te dzīvotu, veikala pārdevējas mani ātri izmācītu runāt spāniski un varbūt es te varētu satik vīrieti, kam patiesi patiktu, ar kuru varētu labi pavadīt laiku un parunāt par izlasītajām grāmatām. Un protams, arī padarīt kopā kaut ko citu, bez tā nevar nekādi. Bet tas būtu kā būtu, ja būtu. Taču omu šādas domas uzlabo. Ilgi sēžu ziedošas pergolas pakājē un domāju, par šo un to, zīmēt negribas, tikai vēroju ziedus. Te ir skaisti.

Paskatos IG, LMA iet ar pedagogiem streika gājienā uz Ministru kabinetu. Prasa, ka vajag algas lielākas. Vajag jau arī, bet tas tomēr ir nožēlojami – iet ik pēc pieciem, desmit gadiem uz valdības ēku ar tizliem plakātiem diedelēt sev normālu agu. Deviņdesmitajos, kad vēl mācījos rozīšos, skolotāji streikoja, jo tiem maksāja apkopēju algas, atceros, kā viņi staigāja skumjām sejām lāpītās drēbēs no humpalām. Kad studēju LMA, tad nebija naudas modeļiem un apkurei, kad pati sāku strādāt par pedagogu, tad pēc pilnmēnes iespaidota baldojuma Saeimā, mākslas pedagiem algu nogrieza uz pusi, pensijas vecuma skolotājus patrieca, uzlika virkni jaunu pienākumu, algas skolotājiem un apkopējām bija praktiski vienādas. Tagad pasniedzējs, pedagogs un lektors saņem mazāk kā Lidl kasieris. Jā, mākslā ir karjera! NOTEIKTI! Tā karjera ir mūžīgā knapināšanās un diedelēšana, kam pa virsu uzslāņojas pašu pasniedzēju un mākslinieku kultivētais mītiskais arguments, ka neesi pietiekami talantīgs/a, tad nebūtu jāstrādā par pasniedzēju. NOŽĒLOJAMI!!! Un tad es neviļus iekrītu grūtsirdībā. Kāpēc Latvijā ir tāda bezcerība? Kāpēc visu laiku ir grūti? Domas atkal paliek melnas un nāk virsū nemiers, trauksme. Man atkal liekas, ka nākotnes tur nav.

Apnīk domāt, tam nav jēgas. Eju atpakaļ uz Placa de Espagna.

Pie muzeja uz kāpnēm sēž pūlis, ielu muzikants spēlē The Police un Stinga dziesmas. Tās patiesi te piestāv. Nekādu raižu, te ir skaistums, te ir viegls mirklis, pie kura pieķerties un atlaist smagumu.

Saule jau riet un pilsēta tinas violetā dūmakā.

Braucu uz Ramblu, aiziešu kaut ko nopirkt. Citādi nav laika. Deviņos veikali slēdzas ciet, cilvēku nenormāli daudz, visur rindas, nekas nepatīk, neder, viss stulbi izskatās, esmu resna, pārāk balta, seja nodegusi, tur augšā cietoksnī, sarkana, tagad neganti svilst. Tīrās šausmas! Ienīstu drēbju pirkšanu! Paņemu pāris blūzes un melnas bikses, ko uzvilkt mugurā, kad lidošu atpakaļ uz Rīgu. Man līdzi ir ļoti maz drēbju, bet toties nav smaga kofera, ko staipīt apkārt. Pie kases tikai jauni čaļi, viens glītāks par otru, strādā ātri un labi. Tas, pie kura es tieku, ir glīts spāņu jauneklis, smailu degunu, sprogainiem pagariem, nedaudz saulē pabalējušiem matiem un melnām acīm. Ak, ja es būtu divdesmit gadus jaunāka, vai arī stipri bezkaunīgāka… Nu jā, kas tad būtu? Paldies par pirkumu un uzredzēšanos! Nākamais (nākamā)!

Ārā jau pavisam tumšs. Steidzos mājās. Ilgi braucu, metro daudz cilvēku, knapi var tikt iekšā vicienā. Apmaldos. Tumsā pēkšņi neatpazīstu vietu, aizeju garām, tad nogriežos nepareizi. Tā notiek, ja nesas pa Barselonu, tāpāt kā pa Rīgu. Ar degunu zemē. Mājās pārnākot jūtu lielu nogurumu, šodien nostaigāti augšā un lejā vairāk kā 21 km – 28 790 soļu. Daudz.

Atveru logu, pa to ienāk vakara dvaša. Izgērbjos, novelku visu nost, pēc tam pārdomāju un uzvelku mugurā tikai margrietiņu raksta kleitu. Tik ērti. Kāpēc es mājās tā nestaigāju?