Šo romānu izlasīju gluži vai vienā elpas vilcienā. Tas notiek diezgan reti, un vēl jo retāk ar latviešu autoru sarakstītajām grāmatām.

Jundzem ir izdevies radīt laikmetīgu un savā ziņā pat jauna tipa etalonu mūsdienīgam latviešu romānam. Tas visdrīzāk nekļūs par kulta romānu kā Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”, taču tam piemīt valdzinājums, sava tīra un eleganta struktūra un izturēts stils. Tas ir iemesls, kādēļ tas labi lasās, nenogurdina un aizrauj. Nav pat manāms, ka nav daudz, ko rakstīt par Eduardu Veidenbaumu (1867–1892) viņa ļoti īsās un noslēgtās dzīves dēļ, bet arī tā iemesla dēļ, ka par slavenu un zināmu dzejnieku viņš kļuva tikai pēc savas nāves, un neviens viņam dzīves laikā īpašu uzmanību nepievērsa; daudz kas ir gājis zudībā arī viņa paša rakstura īpatnību dēļ. Tā viņš paliek īsts noslēpums un neatklājas, taču Jundzes versija, kāds viņš varētu būt bijis, ir gaužām simpātiska. Jauns, ambiciozs, spurains, kaislību un pretrunu pilns, lepns, jauns cilvēks, kas izmisīgi cenšas izrauties no nabadzības, šķiriskās izcelsmes un tautības kompleksu radītājiem žņaugiem. Lasot romānu, tā viens šķiet, ka Latvijā nekas daudz nav mainījies kopš tiem laikiem, kad ļaudis brīnījās un sākotnēji protestēja pret dzelzceļu un tā būvniecībā saskatīja draudus, sitās un rāvās darbos, lai kļūtu pārtikuši, bet tik vien iznāk kā knapināties un dzīvot no rokas mutē, lai gan strādāts ir smagi un izdarīts daudz. Tad vēl tie pašpārmetumi par viensētnieka dabu, provinciāļa skatījuma un uzskatu šaurību, kauns par manierēm, kas ne tuvu nav tādas, kā attīstītajām rietumu tautām, kam piemīt īsta un izkopta kultūra. Un tam visam pāri sērga – tuberkuloze, kas attīstījusies no iedzimtības, dzīvesveida, nabadzības un sliktiem ieradumiem, ko veicinājušas intelektuālas kaislības un savā ziņā pat nolemtības melnā ēna. Liktenis. Taču tam ir poētisms, pat sava romantika, lai gan mokošā jauna un spējīga cilvēka nāvē dažu mēnešu laikā nav nekā nedz skaista, nedz varonīga. Tomēr, ir ticami, ka tā varētu domāt un atminēties savu dzīvi mirstošs jauneklis, kas pamazām apmierinās ar domu par savu nenovēršamo nāvi. Un te sākas skaistums  – tāds skumīgs un tīrs, kas nesāpina, bet ļauj pacelties pāri nāves tumsai un iet uz gaismu. 

Šis tīrais skaistums atklājas romāna pārdomātajā struktūrā, īsajos, kodolīgajos teikumos, asprātīgajās pārdomās, vieglajā pašironijā, dabiskajā tā laika valodas un mūsdienu latviešu valodas sakausējumā, kas rada iespaidu, ka 19. gs. beigu Latvija savijusies kopā ar 21. gs. sākuma Latviju, un tā mēs te vēljoprojām dzīvojam. Te ir atklāts tāds kā latviešu mentalitātes kodols, bet tam nav vaimanu vai žēlabu piegaršas, drīzāk gan nedaudz skumīga pasmiešanās par sevi un zināms samiernieciskums, jo augstāk par savu asti tik un tā neuzlēksi. Tas nav nedz senili, nedz klišejiski, tam ir jaunas šķautnes, kas, iespējams atklājušās autoram pandēmijas laikā un ir vēl maz apjaustas Latvijas sabiedrībā. Un varbūt tā arī vajag uz sevi paskatīties, ar tādu maigu empātiju un tomēr  vienlaikus vēlmi kļūt labākiem. Veselīgai paškritikai ir vieta vienmēr un arī ar savu likteni nākas samierināties, jo cita nebūs. Tomēr šī grāmata apliecina dzīvi, lai gan tā ir nāves ēnas izraisītu murgu un atmiņu sajukuma apdvesta, bet tā vienlaikus vieš cerību, ka arī īss mūžs ir bagāts un ievērības cienīgs, lai gan nav vēl paspēts tik daudz. Tam seko brīvība, pēc kā Veidenbaums tik ļoti alcis, viņa svabadais gars atsvabinās no miesas un zemes dzīves netaisnības un žņaugiem. Jā, tā arī mēdz notikt.

Cilvēka gars, viņa zinātkāre, centieni, prāta rosība ir tas, kas aizņem laiku, ko tas pavada varbūt ne tajos vēlamākajos apstākļos, bet  par spīti it kā bezjēdzībai tas ir atstājis spilgtu atblāzmu draugu un tuvo cilvēku sirdīs, caur kuriem Veidenbauma pāri laikiem aktuālā dzeja ir saglabāta un arvien aizrauj jaunu cilvēku sirdis. Tas ir brīnumaini un neticami, pat neiespējami, kā tas šķiet arī pašam romāna galvenajam varonim, viņš tā arī ne mirkli nenotic sev un savu dzejoļu spēkam. Tas ir traģiski un vienlaikus nav. Tā reizēm arī mēdz notikt.