Mākslas attīstības gaitā ir tapuši vairāki šausminoši mākslas darbi, kuros attēlots Saturns, kas rij savus bērnus. Viens no tiem ir Pītera Paula Rubensa gleznojums, otrs Fransisko Goijas gleznotais Saturns jau saplosījis dēla ķermeni, nokodis tam galvu, rij roku, seja viņam šausmu pārņemta, taču apstāties viņš nespēj. Šie darbi ir tik baisi, ka uz tiem ir pat grūti paskatīties, lai gan tos gleznojuši ģeniāli gleznotāji.

Saturns ir romiešu zemkopības dievs, vēlāk laika dievs, un tā sākotnējais iemiesojums ir grieķu dievība Krons, kas dzimis Urāna (debesis) un Gajas (zeme) savienībā. Urāns rija savus bērnus, jo ienīda tos un baidījās no tiem, Krons mātes pamudināts ar sirpi nogrieza tēvam fallu un no asins lāsēm, kas krita no tā uz zemes, piedzima baisi milži, bet no tā spermas jūras putās Kipras salas piekrastē dzima Afrodīte. Krons savukārt stājās tēva vietā un kā tēvs kļuva par tirānu, arī viņš rija savus bērnus, no tiem izdzīvoja tikai Zevs. Taču arīdzan Zevs, ilgi karodams ar savu tēvu un uzvarēdams to, kļuva par tirānu. Tas ir nebeidzams stāsts, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Tas ir stāsts par varu un tajā nav vietas mīlestībai. Šajā stāstā ir cīņa par varu, greizsirdība un nedrošība, kas izpaužas agresijā un destruktīvā uzvedībā, alkoholismā, atkarībās un dažkārt vainagojas pašnāvībā. Vairums pasaules vīriešu ir izauguši ar šo Saturna mantojumu un savu dzīvi nodzīvo tā ēnā, ievainodami citus un paši sevi. Tas ir pat bezcerīgs stāsts, taču autors, kurš ir praktizējošs Junga psihoanalīzes teorētiķis, uzskata, ka izeja no šī šausmu stāsta ir, taču katram jāsāk ar sevi, cita ceļa tomēr nav. Jāsāk ar sevis apzināšanos, savu ievainojumu atpazīšanu un iniciāciju, kas atbrīvo un ieved pieaugušu vīriešu sabiedrībā. Citādi naids pret sievietēm, kas izaudzis no neatbilstības mātes figūras iedomu tēlam un nevēlēšanās to ieraudzīt sevī un atzīt noved pie destruktīvām attiecībām ar pretējo dzimumu, vardarbības un, protams, sāpīgas šķiršanās, personīgām traģēdijām un vientulības. Lai to novērstu katram vīrietim jāsaskaras ar savām bailēm, jābeidz klusēt un izlikties, ka ir nesalaužami un stipri. Katram vīrietim ir jāsalauž savs mātes komplekss, jāsaņem ievainojumi, jo bez tiem nevar pieaugt, kā arī vīriešu pasaule ir varmācīga, tādēļ no ievainojumiem nav iespējams izvairīties.

Katrs vīrietis ilgojas pēc tēva un ciltstēviem, lai dziedinātos, iesaka Ph. D. Holiss, “vīriešiem pašiem jāatrod sevī, tas, ko viņi nav saņēmuši no ārienes.” * 

Holiss raksta par tiekšanos pēc brīvības, ko ierobežo važas, dzimumu lomu žņaugi, audzināšana un kultūra, viņš raksta, ka pār vīriešiem galvenokārt valda bailes, bet tieši to viņi noliedz un nevēlas atzīt, Autors min vairākus savus pacientus kā piemērus šīm bailēm, un tekstā var just, ka viņu pārņem gan dusmas, gan nožēla par šo cilvēku muļķību un gļēvulību, viņš atzīst, ka diemžēl lielākajai daļai viņš nav spējīgs palīdzēt, jo tie pat to nav vēlējušies. Holiss raksta par sievišķo daļu vīriešos, tās ēnām, kas nāk no mātes figūras. Vīrietis projicē to  sievietēs, meklē to tajās, taču viļas un  dusmojas uz tām. Mātes tēls kā burvju plīvurs traucē viņam saskatīt un novērtēt reālo sievieti, līdz ar to padara neiespējamu izveidot ar viņu labas attiecības. Sievietes tiek vainotas visos pasaules grēkos, bet viņām tas nepavisam nepatīk, un viņas nav gatavas ar to samierināties, tam seko vai nu vardarbība vai šķiršanās, par kuras patiesajiem iemesliem lielākajai vīriešu daļai nav saprašanas.

Mīlestībai un/vai iekārei ir ēnas puses, kas nes sev līdzi senas destruktīvas tieksmes, kas snauž dziļi vīriešu zemapziņā. Apzinātā līmenī tas pat var neparādīties, taču zemapziņas plašumos un tumšajās dzīlēs, uzpeld milzu spēki, kas pārņem cilvēku savā kontrolē un liek darīt lietas, ko  apziņa atsakās pieņemt. Zemapziņā mīt kompleksi, kas radušies emocionālu traumu gadījumā, un visspēcīgākais iespaids ir tas, kas radies saistībā ar māti. Viņa ir vidutāja starp bērnu un saviem iztēles radītajiem dēmoniem. Šī iemesla dēļ zēni, sasniedzot noteiktu vecumu, tika atrauti no mātes brunčiem,  pēc kā tie izgāja cauri iniciācijas procesam, kas bieži bija visnotaļ vardarbīgs, bet iegūstot šos ievainojumus, zēns tika atdalīts no mātes un iekļauts pieaugušo vīru grupā. Mūsdienās tas nenotiek, un tas ir izraisījis masveida vīriešu infantilizāciju, kas būtībā padara viņus nevarīgus un apdraudētus. Autors nevaino šajā situācijā ne mātes, ne tēvus, bet aicina katru apdomāt savu rīcību un arī savus ievainojumus, ko guvuši no saviem vecākiem un piedot tos.; tad ir cerība, ka ēnas izgaisīs un ļaus pacelties cerību spārnos, sniegs pārliecību, ka brīvība un arīdzan laba dzīve ir iespējama.

Holiss uzsver, ka ievainojumi vīrietim ir nepieciešami, vai tas ir futbola spēles laikā izsists zobs, kāds zaudējums vai pat ievainojums kara laukā, kas, protams, var būt nepanesami smagi. Te Saturna daba izskaidro karu un tā izcelšanos, zvērības un  vardarbību, kas tiek paveiktas tā laikā, te viss zemapziņā krātais naids, bailes, apdraudējums tiek izgāzts pār visu un visiem – pretinieku, sievietēm, sirmgalvjiem, bērniem un dzīvniekiem. Tā izpaužas Saturna vardarbīgā ēna, kas posta un dehumanizējot citus, attaisno zvērības pret tiem, jo Saturns ir Erota pretmets un iet kopsolī ar Tanatu.

Taču, kas būs pēc tam?

Pēc posta darbiem nāksies saskarties ar to sekām. Pat sev nodarītais (nerunājot par citiem nodarīto) būs šausminošs,  nedziedināms un ar saviem dēmoniem nāksies saskarties un stāties tiem pretī. Var tikai minēt, vai tos var uzvarēt.

Pēc ievainojumu saņemšanas vīrieti var pārņemt vēlme nolīst alā, dzīvot vientulībā, laizīt savas brūces un vainot visu pasauli. Taču noslēgšanās un atdalīšanās no ārpasaules nav, autora prāt, risinājums. Vienīgais, kas var līdzēt ir citu vīriešu sabiedrība, tāda kā būšana kopā, pildot rituālus, tikšanās ar viedajiem,  ja tādi vēl kaut kur ir palikuši. Vīrieti, kas ir interesanti, var dziedināt tikai citi vīrieši. Gadījuma sakari ar sievietēm un mešanās nepārdomātās attiecībās var būt tieši kaitīgas, izraisīt jaunas kolīzijas un jaunus ievainojumus, kamēr vecie nav sadziedēti. Tikai vīriešu kopienas rituāli var izraut ievainoto no edipālās atkarības un  spēcināt.

“Mūsdienu vīrietis visvairāk cieš no ievainojumiem, kas nenes sev līdzi nepieciešamās pārmaiņas,” ** raksta Holiss. Viņu nospiež sabiedrības uzspiestās lomas, tās iekaļ važās un apdullina. Tā zem šīs nastas, kas viņu spiež, viņa ķermenis lēnām mirst, un tas izskaidro pāragro vīriešu mirstību. Viņi nosmok zem darba, pienākumu savu baiļu un dzimumlomu nastas, un tā, neaizsniedzoties līdz savai patiesajai dabai, viņi neiegūst kāroto brīvību, līdz ar to nodzīvo nelaimīgu mūžu, pilnu rūgtuma un vilšanās. Viņi salūzt zem spiediena ģenerēt materiālās vērtības un nodrošināt citus. Šī varmācība izpaužas vīriešu pastrādātā vardarbībā –  tās izpausmes ir izvarošanas, slepkavības, nemieri, karadarbība. Tā izpaužas vīriešu apspiestās dusmas. Šo dusmu dēļ visā pasaulē vīrieši dzer, ārdās futbola spēlēs, un kautiņos pēc mačiem, Daudziem tas būs viss dzīves saturs – garlaicības pilna, maz apmaksāta darba nedēļa ar piektdienas vakara dzeršanu un kautiņu, un tikpat nomācošu nedēļas nogali pie TV. Tā viņu dzīve paiet līdz atnāk kaulainā negadījuma vai sirdslēkmes veidolā.

Darbā gūtie ievainojumi un pazemojumi neatmodina apziņu un neved pie atklāsmēm, tie tikai moka un smacē. Mūsdienu vīrietis cieš vienatnē un ar savām ciešanām sāpina un traumē apkārtējos. Izeja ir to apzināties un sākt dziedēt savas brūces nevis turpināt ciest un kultivēt sevī dusmas.

Katram vīrietim ir ilgas pēc tēva, bet arī tēva arhetips ir duāls. Viņš ir gaisma un saule, bet iņš spēj arī satriekt un samalt pīšļos. Pozitīva saskarsme ar tēvu bērnam rada drošību un pašapziņu, negatīva grauj viņu, tādēļ tēvs ir tik svarīgs. “Mātes mīti ietver lielo apli, nāves un atdzimšanas motīvu, kā arī mūžīgo atgriešanos, savukārt tēva mīti vēsta par pārbaudījumu, ceļojumu no nevainības pretī pieredzei, no tumsas pretī gaismai, no mājām pretī apvārsnim.” ***

Nepilnīgi atmodināts tēva tēls nespēj stāties pretī mātes spēcīgajam un dziļi iespaidojošam tēlam, un tā bērns tiek atstāts tā nospiedošajā ietekmē, tādējādi vīrietis paliek mātes varā un nespēj pieaugt. Viņš nespēj nonākt līdz savai īstajai patībai, kura sniegtu brīvību. Taču tēvs var nodot dēlam savu Saturna ēnu, viņš var nodot mantojumā savu traumatisko pieredzi ar vardarbīgu audzināšanu un nežēlīgiem uzskatiem. Saturns caur viņu turpina savu uzvaras gājienu un destruktīvā uzvedība, un domāšana turpinās no paaudzes paaudzē, jo “tēvs nevar nodot dēlam to, ko nav spējis rast pats sevī.” **** 

Tēvs atstāj dēlam mantojumu – ne jau mašīnu, māju vai savus nonēsātos zābakus, bet gan mīlestību, atzinību un atbalstu vai arī tā visa neesamību, kas rada aizvainojumu un tukšumu, kas var vajāt visu turpmāko dzīvi. Tā daudzi ir izvēlējušies nepareizu dzīves ceļu un tikuši dzīves salauzti.  

Kā dziedināt vīrieša dvēseli?

Holiss vienkārši un īsi izskaidro mehānismu, kā veidojas “toksiskā vīrišķība” un pārprasts konservatīvisms, kas ir vērsts pret sievietēm, LGBT un citiem “konservatīvo” naidniekiem; jebkurš radikālisms un asa vēršanās pret atšķirīgu viedokli vai vērtību sistēmu liecina par neveselīgu uzskatu sistēmu, kas ir zināmā mērā mantojums no vecākiem.

Bērns ir pilnībā atkarīgs no apkārtējās vides, katrs apdraudējums, ko tā nes, izraisa viņā milzu bailes. Pieauguša vecumā tās kultivējas skumjās un dusmās, kas agri vai vēlu ar spēku izpaudīsies uzskatos, attieksmē un rīcībā. Šīs emocijas var izpausties arī iekšēji un tikt vērtas pret sevi, kas vainagojas depresijā, slimībās, atkarībās un pāri nodarījumos sev. Te bieži vien tiek ķerts pēc glābiņa mātes tēlā, kas tiek meklēts sievietēs, ilgās pēc ideālās mīļotās, kura, diemžēl, neeksistē. Aiz tā visa slēpjas bailes.

Kur meklēt glābiņu?

Reliģija ir nonivilēta un izjukusi, arī medicīnai pēc kovidpandēmijas zūd uzticēšanās, tomēr tā dziedina tikai ķermeni. Dvēsele ir tā, kas alkst dziedināšanas, bet tas ir ļoti neprognozējams pasākums. Viens no tiem ir radošais process. Zigmunds Freids to apzīmēja ar terminu “sublimācija”, savukārt Džons Lenons savulaik ir teicis, ka māksla ir tikai vieds kā izpaust sāpes, kas nav melots, iespējams, tas ir tās vienīgais patiesais uzdevums.

Holiss tomēr aplaimo lasītāju ar cerību un grāmatas noslēdzošajā daļā uzskaita 7 soļus, kā dziedināties, lai glābtos no postošās Saturna ēnas. Tie ir (kā vienmēr) it kā vienkārši:

1. Atcerēties zaudētos tēvus.
2. Izpaust noslēpumus skaļi.
3. Meklēt skolotājus un skolo citus.
4. Uzdrīkstēties mīlēt vīriešus.
5. Dziedināties pašam.
6. Atsākt iet savu dzīves ceļu.
7. Iesaistīties evolūcijā.

Katrs no šiem soliem ir paskaidrots un pilns ar labiem padomiem;  autors ir zaudējis ilūzijas, ka varētu izglābt visas pasaules vīriešus, tā vietā viņš aicina katru strādāt ar sevi, atvērties un mainīties ar cerību, ka, jo vairāk vīriešu ies dziedināšanas ceļu pretī sev, jo labāka pasaule kļūs. Šī grāmata ir viņa aicinājums to darīt, un, lai gan es neesmu vīrietis, mani šī grāmata sabiedēja, izglītoja un ļāva saprast vīriešu reakcijas un rīcību, ko līdz galam līdz šim neizpratu. Tā viesa pārliecību, ka man kā sievietei ir jāzina šīs lietas par vīriešu pasauli un tās šausmām, lai es varētu kļūt pacietīgāka un mazāk egoistiska no savas, sievietes, puses. Mani šī grāmata iedvesmoja kļūt sievišķīgākai un nevēlēties mainīties ar kurpēm ar vīriešiem, bet atrast savu vienīgo un būt viņam līdzās, mēģināt viņu saprast, ieraudzīt draudus no Saturna destruktīvās rīcības un atpazīt to, kas jau ir daudz, lai novērstu tās draudus man kā sievietei.

* 12.lpp., Dž.Holiss “Saturna ēnā. Vīriešu ievainojumi un to dziedināšana”, Integrālās izglītības institūts, Zvaigzne ABC, 2021.

**84.lpp., turpat

***94.lpp., turpat

****96.lpp., turpat