PAŠATKLĀME. TINTORETO, OMĀRS GALJANI, LORENCO PULJIZI
MĀKSLAS MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA.
Karavadžo. Jaundzimušais ar Svētajiem Franci un Lorencu. 1609. (fragments)
Muzeja mājas lapā rakstīts, ka izstāde ir lieliska dāvana renesanses glezniecības cienītājiem Mākslas muzeja Rīgas Birža 10 gadu jubilejā. Mazliet mulsinoši, jo savulaik mākslas vēstures lekcijās man mācīja citu hronoloģiju runājot gan par Tintoreto, gan par Karavadžo. Drīzāk te varētu runāt par itāļu mākslas tradīcijām un estētiku, ne tik daudz par piederību vienam laikmetam. Tomēr par vērienīgo un skaisto izstādi muzejam izsaku patiesu paldies!
Apskatot izstādi, top skaidrs, ka Tintoreto vietā varētu būt Karavadžo, Rafaels vai kāds cits no itāliešu mākslas ģēnijiem. Gluži vienkārši Itālijas mākslas bagātības ir milzīgas un neaprobežojas tikai ar renesanses laiku. Jebkurš no mums zināmajiem dižgariem varēja šeit būt Tintoreto vietā, tikai jautājums vai tos būtu iespējams atvest uz Rīgu. Drīzāk, ka ne. Varētu domāt, ka jebkāds mazs Karavadžo vai Rafaela darbiņš izraisītu lielu ažiotāžu un cilvēki gāztu muzeju riņķi, tad tā nav, vēl dažus gadus senāk Lielās Biržas Rietumeiropas mākslas ekspozīcijā bija apskatāma neliela Rafaela agrā jaunībā gleznota ikona. Nekādus barus ar sajūsminātiem apmeklētājiem es tur nemanīju. Tā nav nekāda Leonardo Džokonda, ap kuras smaidiņu pulcējas iespaidīgi pūļi.
Izmēros nelielā Tintoreto glezna “Jauna vīrieša portrets” izvietota zāles centrā un izgaismota gluži kā mazs brīnums, kam, apsarga acu pavadītai, bijīgi pieiet tuvāk un apbrīnot. Glezna tiešām laba, veikla, krāsas sulīgas, taču atturīgas, turklāt portretam piemīt savādais dzīvīgums, kas piemīt seno meistaru darbiem, bet bieži iztrūkst jauno laiku un mūsdienu mākslinieku gleznotajos portretos. Tā vien šķiet, ka jaunais venēcietis ir noķerts un mūžīgi ieslēgts audeklā, lai noskatītos uz viņa vērotājiem.
Iepriecina iespaidīgā izstādes ekspozīcija. Tā tiesām sagādā baudu. Abi mūsdienu mākslinieki un laikabiedri Omars Galjani (Omar Galliani) un Lorenco Puljizi (Lorenzo Puglisi) ir vairākkārt kopā sadarbojušies kopizstādēs, savukārt šī izstāde ir speciāli veidota Rīgas Biržai. Katrs no autoriem uz Rīgu atvedis 7 darbus. Mākslinieki neaprobežojas ar renesanses laika mākslinieku atstātā mantojuma laikmetizēšanu, tomēr lai gan abi ir visnotaļ atšķirīgi, abus vieno interese un mīlestība pret Itālijas renesanses1 mantojumu, ko viņi abi izmanto kā sava radošā darba iedvesmas avotu.
Elpa aizraujas, aptverot, cik itāļu mākslas mantojums ir grandiozs. Tajā var smelties un smelties radošo iedvesmu, un Galjani ar Puljizi tam ir pievērsušies kā konceptam.
Uzskatāmi, ka abi autori ir itālieši un viņu īsajās intervijās 7 minūšu garajā video nav noslēpjams, ka viņi lepojas un atzīst par dabisku savu interesi par savas dzimtenes mākslas bagātībām. Tā viņiem ir visapkārt un ir cieši saistīta ar katoļu ticību, tās vērtībām un baznīcas ietekmi cilvēka ikdienā. Tā, piemēram, vērojot pieminēto video, Galjani darbnīcā redzams, ka, virs grēdās saliktajiem ražīgā mākslinieka darbiem, uz tiem no augstiem plauktiem nolūkojas Dievmātes skulpturālie tēli. Savukārt vērojot Puljizi sēžam savā darbnīcā starp izspiesto krāsu tūbiņu kaudzēm, viņa melnie audekli ar baltajām, baisajām mīmu sejām un to žestiem liek noticēt viņa teiktajam, ka viņš sevi gatavo nāvei, kas nav nekas briesmīgs, bet, vienlaikus triepdams krāsas, mākslinieks veido sevi par labāku cilvēku gluži kā viņa gleznotais 93 gadus vecais suši meistars, kas, diendienā veikdams vienas un tās pašas kustības, šķietami, ir pieskāries gan mūžīgās dzīves, gan laicīgās cilvēka dzīves jēgas noslēpumam.
Omars Galjāni, dzimis 1954. gadā, studējis Boloņas Mākslas akadēmijā, un joprojām pasniedz glezniecību Brēras Mākslas akadēmijā Milānā. Pasniedzēja darbs viņam neļauj atslābināties; viņa biogrāfija ir iespaidīga, piedalījies trijās Venēcijas mākslas biennālēs, izstādēs Londonā, Berlīnē, Vīnē, Romā, Ņujorkā, San Paulu, Mehiko, Parīzē u.c. Izstādījies teju vai visā pasaulē, viņa darbos var just šo milzīgo pieredzi.
Viņa radošo darbību visspilgtāk ilustrē lielformāta zīmējumi, lai gan ir fakturēti abstrakti gleznojumi, taču zīmējumi ir meistarīgi un apbrīnojami.
Uz Rīgu viņš ir atvedis liela izmēra grafīta zīmējumus uz finiera. Tie patiešām ir zīmējumi, tehniski lieliski izpildīti, jūtamas labas akadēmiskā zīmējuma zināšanas un klasiska Rietumeiropas zīmēšanas skola. Un tas ir tas, kam pats autors tic, tā ir viņa pārliecība. Cieņa pret izkoptām zināšanām mākslā un mākslinieka meistarība rada patiesu skaistumu, vienlaikus tā ir visnotaļ laikmetīga māksla un kaut kā ļoti raksturīga itāliešu mentalitātei. Vai tas ir paša mākslinieka pašportrets siluetā ar zvaigžņotu debesjumu galvas aprisēs vai levitējoša galvaskausa augšdaļa, skatoties no apakšas, tā ka acīs griežas augšžokļa zobi un mugurkaula stiprinājuma caurums, redzētais rosina pārdomas par savu nenovēršamo mirstīgumu un mirstīgo atlieku neglīto priekšmetiskumu. Tādas sava veida Vanitas tēmas turpinās parafrāzē par Karavadžo gleznu “Septiņi žēlsirdības darbi”. Karavadžo radīto tēlu seju un roku kustību vietā Galjani ievietojis galvaskausus, rozes, spalvas un stikla kausus, veidojot lidojošu kluso dabu gluži kā tie būtu zaudējuši gravitāciju, bet vienlaikus veido striktu noteiktu savstarpējās atrašanās sistēmu. Tā arī ir atslēga Karavadžo un citu baroka un renesanses laika mākslinieku gleznu magnētiskā spēka noslēpumam – tā ir spēcīga kompozīcija.
Otrs mākslinieks, vārdā Lorenco Puljizi dzimis 1971. gadā, dzīvo un strādā Boloņā. Mākslinieks izstādījies dažādās lielās pilsētās kā Florence, Londona, Venēcija, Berlīne, Milāna u.c. Interesanti, ka viņa darbi bieži ir tikuši izstādīti baznīcās un pat kriptās. Jāatzīst, ka gan tēmas, gan noskaņas ziņā viņa melnās un biedējošās gleznas iederas dievnamu interjeros, arī Biržas Lielā zāle noskaņas ziņā atgādina kapenes vai svētnīcu. Zāles pustumsā, gleznu melnais fons kļūst absolūti melns un iegūst hipnotizējošu dziļumu. Garlaicības māktie izstādes uzraugi ar medicīniskajām maskām aizsegtajām sejām kļūst par savdabīgiem šis izstādes dalībniekiem. No malos skatoties, es arī piedalos šajā tēlu izrādē ar savu melno apģērbu un melno maksu pāri pus sejai. Gluži kā iepriekšējās tūkstošgadēs katakombās apbedītie kristieši, kas nezin kāpēc atmodušies no nāves miega, izstādes uzraugi pusnoslēpušies sēž stūros vai salīkuši pastaigājas un domīgi nolūkojas gleznās. Pat bail tiem, ko jautāt vai tos uzlūkot. Šajā noskaņā labi iederas paneļi, kas, šķiet, nokrāsoti izmantojot kaput mortum2 pigmentu, kas arī pastiprina itālisko tradīciju, koķetē ar izstādes tematiku un atmosfēru, un lieliski izceļ un reizē apvieno abu atšķirīgo mākslinieku darbus vienotā sarunā par viņiem tuvām tēmām. Skatītājam tas sagādā lielu estētisko baudījumu.
Pavirši uzlūkojot Puljizi lielformāta eļļas gleznas, manas pirmās asociācijas bija saistītas ar pērn Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzēto Ērika Apaļā izstādi “Ģimene”. Toreiz tukšā milzīgā pagrabstāva zāle grima tumsā, kur izgaismotas levitēja eļļas gleznas ar baltiem izgaismotiem mēnešu apveidiem uz melna fona un lidojošām rakstāmmašīnām debesveidīgā telpā. Tomēr Puljizi koncepts ir cieši saistīts ar tādu autoru kā Karavadžo un citu itāļu klasiskās mākslas autoru kompozīciju studijām un to interpretāciju. Atminos, kad pati mācījos glezniecības kompozīciju, viens no uzdevumiem bija izvēlēties kādu no Karavadžo vai Ticiāna darbu reprodukcijām, un nelielā formātā uz melna fona ieklāt tikai gaismas (gaišos) laukumus, tādējādi izpētot ne tikai kompozīcijas ritmu, akcentus, kas rada gleznas emocionālo vēstījumu, bet saprast gaismēnu kā kompozīcijas pamatu. Šādu kompozīcijas veidu pirmais izmantoja Leonardo da Vinči. Taču arī šeit Puljizi nav tik primitīvs vai skolniecisks. Lai gan viņš pielieto šo metodi, veidojot savas gleznu kompozīcijas, viņš gleznodams meditē par apcerētās gleznas tēmu un saturu. Salīdzinot, piemēram, nozagtās un pazudušās Karavadžo gleznas “Jaundzimušais ar Svētajiem Franci un Lorencu”, “Septiņiem žēlsirdības darbiem” un “Svēto Mateju ar eņģeli” un Puljizi gleznotās sava laikmeta parafrāzes par šiem darbiem, viņš ievēro, bet pilnībā nekopē laukumu izvietojumu. Puljizi darbiem ir vienota formāta proporcija ( 300 x 200 cm), atšķirībā no Karavadžo darbiem, tādējādi daudzi gaišie laukumi tiek atmesti, akcentēti tiek tie, kas baroka mākslinieka gleznās tikuši pakārtoti, tādā veidā Puljisi izdodas izveidot savu interpretāciju un raisīt skatītājā jaunas sajūtas un pārdomas.
Nevaru atturēties no Puljizi krāsu askētiskās paletes komentēšanas. Sākumā varētu šķist, ka gleznas ir gleznotas tikai ar melno un balto krāsu, taču nav viss tik vienkārši, jo pat tāda (it kā melnbalta) glezniecība prasa vēl kādas kontrastējošas attiecības starp silti–vēsajiem krāstoņiem, kas viltīgi parādās, izmantojot sarkano un karaliski zilo krāsu gaišajos laukumos un kādu no tumši brūnajiem, gandrīz melnajiem pigmentiem zem tiem, dažos darbiem tie tikuši pārlazēti arī melnajam fonam. Intervijā mākslinieks atklāj, ka bez šīm krāsām viņš mēdzot izmantot arī zaļo krāsu. Bez tam, kontrasts ir arī starp gaišo laukumu, kas veido seju, plaukstu žestu un pēdu aprises. Biezā, trieptā un slaucītā faktūra nostādīta pret rūpīgi un pat pedantiski noklāto melno fonu. Tas kopā rada baisu, mistisku un vienlaikus estētiski pievilcīgu noskaņu, kas neviļus raisa pārdomas, kas parasti raisās klejojot pa kāda kristiešu dievnama krēslainu sānu jomu, lūkojoties tumšajās kapelās, kur no tumsā un kvēpos nomelnējušām eļļas gleznām mūsos nolūkojas svēto tēli. Un pašam nemanot, šajā mirklī iesākas meditācija par nāvi, par ticību, par pieņemšanu un atdzimšanu.
Vairāk par māksliniekiem var izlasīt un apskatīties =>
1 Karavadžo ir itāliešu baroka mākslas aizsācējs, savukārt, Galjani ir veidojis personālizstādi, kas veltīta itāliešu klasicisma tēlnieka Antonio Kanovas daiļradei
2 Caput Mortuum – “beigtā galva”– burtisks tulkojums no latīņu valodas, reizēm tulkots kā “nevērtīgas atliekas”. Glezniecībā sen pazīstams sarkanbrūns pigments. Zināms, ka šo pigmentu savulaik kā fona toni figūrām izmantoja Mikelandželo, gleznodams Siksta kapelas freskas.