ROSS KING
MICHELANGELO AND THE POPE’S CEILING, 2002.
Mikelandželo un pāvesta griesti1
Ross Kings2 ir kanādiešu rakstnieks, kurš savas karjeras sākumā rakstīja vēsturisko fikciju, taču vēlāk sācis rakstīt kritiķu atzītus vēstures darbus. Viņš sarakstījis darbus par Mikelandželo, Makjavelli, Brunelleski, Klodu Monē, tapis arī vēsturisks romāns par Leonardo da Vinči3 u.c. Kinga jaunākā grāmata “Florences grāmatu tirgotājs” (The Bookseller of Florence: The Story of the Manuscripts that Illuminated the Renaissance) uzbur itāļu renesanses laika garu un alkas pēc jaunas apgaismotas pasaules, kas kontrastē ar tā laika dramatiskajiem politiskās un reliģiskās dzīves notikumiem.
Autoru īpaši interesē itāliešu, franču un kanādiešu māksla un vēsture, viņš popularizē mākslu un ir aizrautīgs lektors, kā arī ietilpst “Florences draugu” akadēmisko padomnieku lokā, organizē izglītojošas tūres uz Romu, Asīzi un Milānu, vadījis impresionistu tūres uz Parīzi, Normandiju, Bretaņu un Provansu, ir lasījis lekcijas par mākslu Amerikas muzejos un Nacionālajā galerijā Londonā. Vienvārdsakot, Ross Kings ir īsts mākslas fanātiķis.
Populārzinātniskais darbs “Mikelandželo un pāvesta griesti” vēsta par to, kā pāvests Jūlijs II pasūtījis tēlniekam Mikelandželo Buonarroti apgleznot Siksta kapelas griestus, un kā viņš šo grandiozo pasūtījumu gleznojis, ar kādām grūtībām sastapies, un kā beigās satriecis visus ar sava paveiktā darba iespaidīgumu.
Jāatzīst, ka šī grāmata man bija īsts baudījums. Tik viegli lasāmu un aizraujošu darbu par renesansi nebiju lasījusi. Te gan jāpiebilst, ka iepriekš biju lasījusi viņa romānu “Leonardo un Svētais vakarēdiens”, kas man īpaši neiespaidoja, bet izlasot Kinga grāmatu par Mikelandželo un Siksta kapelu sapratu, kāpēc vēsturiskais romāns par to, kā Leonardo da Vinči gleznojis nelielā klosterī Milānas pievārtē vienu no saviem šedevriem, manī pat radīja vilšanās sajūtu, iepretim šis sacerējums sajūsmināja. Izrādās, rūpīgi izķidājot mītus un salīdzinot tos ar faktiem, apgāžot vai apstiprinot tos, paanalizējot, izpētot liecības un dokumentus, izklāsts par to, kā īstenībā varētu būt noticis tas vai cits notikums, uzbur iztēlē krāšņākas ainas kā vēsturiskā romānā. Vēstures varbūtības un teorijas ir daudz interesantākas par jebkuru izdomu.
Lai gan grāmata ir domāta kā vēstures izpētēs darbs, Kinga romānista iemaņas ir labi jūtamas, un šis apstāklis šo darbu padara aizraujošu. Darbam ir skaidra kompozīcija un struktūra, detalizācija ir stingri pakļauta tai, un autors līdz ar to neaizmaldās jaunu varoņu izpētē un notikumu izķidāšanā. Atkāpes šeit ir nepieciešamas, lai paskaidrotu galveno personāžu rīcību un motivāciju, un savītu notikumus loģiskā un saprotamā stāstā.
Notikumi attēloti hronoloģiski, ar atkāpēm uz iepriekšējiem notikumiem, varoņu izcelsmi un to svarīgākos biogrāfijas notikumus, tie veido notiekošā kontekstu un palīdz lasītājam izprast notikumu gaitu. Tas viss savijas krāšņā vēstījumā, kas aizrauj.
Mikelandželo ir galvenais grāmatas varonis, taču viņa melanholiskā un nīgrā personība nav īsti pateicīga galvenā protagonista lomai, tamdēļ grāmatā liela loma ir atvēlēta vēl divām spilgtām personībām, kas ietekmēja Siksta kapelas tapšanas gaitu. Tie ir pāvests Jūlijs II, kurš pasūtīja kapelas griestu apgleznošanu un jaunais, spilgtais, nenoliedzami talantīgais Mikelandželo konkurents Rafaels. Jāatzīst, ka abi tiek meistarīgi pretnostatīti Mikelandželo un tas piešķir darbam dramaturģiju. Rafaels tiek pretnostatīts kā sāncensis, pat ar savu devu skaudības, lai gan šeit ir mēģinājumi atšķetināt vismaz daļu no mītiem, ko radījušas paša Mikelandželo interpretācijas4, taču nenoliedzami Rafaela rīcībā un aprakstos par viņu ir daudz pretrunu, kas vēl vairāk sabiezina noslēpumainību, kas apvij viņa personību. Savukārt kareivīgais pāvests Jūlijs II raksturots kā galvenais pāridarītājs un vienlaikus pat rakstura līdzinieks Mikelandželo. Tas, gan ir tikai virspusējais slānis – šis personāžu trio un viņu attiecības, Kings meistarīgi izmanto detaļas, mītus, tenkas, anekdotiskus stāstiņus, rūpīgi analizē gan Vazāri gan citu biogrāfu rakstīto, vēstules un citus pieejamos dokumentus, lai saprastu un ticami aprakstītu, kā notikumi varētu būt risinājušies. Taču pāri visam ir izmisīgā cīņa par kā ievērības cienīga paveikšanu, par vēlmi paveikt, ko grandiozu un paliekošu, kas viņu veikumu padarītu apbrīnas vērtu uz ilgu laiku, tas šos trīs vīrus vieno ciešām saitēm. Šis sava veida fanātisms tiem līdz pārvārēt neiedomājamus šķēršļus, kuru priekšā daudzi būtu padevušies.
Īpaši patīkami, ka grāmatā nav tikai notikumu, mākslas vēstures un tā laika ideoloģijas skaidrojums, bet ir sīki aprakstīti arī fresku un zīmējumu tapšanas gaita, tehniskie knifi un katra minētā mākslinieka izmantotās metodes un amata smalkumi. Tas dara šo darbu vēl vērtīgāku, jo šeit nav aizmirsts par katram māksliniekam tik svarīgajām amata prasmēm, māksliniecisko izdomu, laikmeta īpatnībām un visu šo aspektu ietekmi uz to, kādēļ viens vai otrs gleznojums izskatās tāds vai citāds un ir apbrīnojams vēl šobaltdien vai tieši otrādi ir iznīcināts un zudis uz visiem laikiem.
Kings rūpīgi apskata vairākas teorijas, salīdzina tās, izvirza savas versijas par tiem senajiem notikumiem, kad līdztekus Vatikāna telpās tapa slavenās Mikelandželo un Rafaela freskas. Tas ir kā saldais ēdiens katram, kas pats savām acīm redzējis šīs ģeniālās freskas ar savām acīm un tikai ceļ to vērtību. Varētu pārmest Kingam, ka uzrakstot populārzinātnisku darbu plašai auditorijai, tiek degradēta profesionālā mākslas vēstures izpētes nozīme, taču, manuprāt, tieši šis piegājiens, kādu izvēlējies Kings, paver plašāku skatījumu gan par to, kā top mākslas darbi, gan to rašanās kontekstu saistībā ar tā laika notikumiem sabiedrībā, politikā un reliģijā. Mākslas vēsturnieki bieži vien negrib iedziļināties to ietekmē uz mākslas procesiem, bet tas savukārt mākslu izrauj no tās rašanās vides un padara to pārlieku elitāru un līdz ar to nesaprotamu plašākam sabiedrības lokam. Taču, izskatās, ka tieši tas ir bijis Kinga mērķis, iepazīstināt un iemīlināt jebkuru lasītāju mākslā, radot cilvēciski saprotamu stāstu par titānisku darbu, ambīcijām, vērienīgu izdomu un milzu ticību savām spējām, kas ir šo šedevru tapšanas pamatā. Katrs lasītājs neatkarīgi no savām interesēm un zināšanām par renesanses mākslu, tiek aizrauts ar viegli lasāmu un interesi veicinošu darbu par ārkārtīgi radošu, bet trauksmainu un nežēlīgu laiku, ko pazīstam ar apzīmējumu dižrenesanse5.
1 Lasīju grāmatu krievu valodā – РОСС КИНГ “МИКЕЛАНДЖЕЛО И СИКСТИНСКАЯ КАПЕЛЛА”, izdevusi izdevniecība “Aзбуka” 2020. gadā, Sanktpēterburgā.
2 Par autoru vairāk var uzzināt viņa mājas lapā http://rosskingbooks.com
3 “Leonardo and The Last supper”, 2012., tulkots arī latviešu valodā.
4 Ross Kings izmantojis Mikelandželo paša rakstītās vēstules un viņa laika biedru Džordžo Vazāri un Askanio Kondivi sarakstītās Mikelandželo biogrāfijas, kas tiek uzskatītas kā Mikelandželo lielā mērā glaimojošas.
5 Dižrenesanse jeb Augstā renesanse – laika periods mākslā no 1501. – 1525./30. gadam ar centru Romā.