Ketrīna Flečere: Skaistums un šausmas:cita itāļu renesanses vēsture.

Catherine Fletcher: The Beauty and the Terror: An Alternative History of the Italian Renaissance. 2020.

Itāliešu renesanses māksla un vēsture ir mana aizraušanās jau daudzus gadus un šī iemesla dēļ šajā ziemā iegādājos šo grāmatu tikko iznākušu krievu valodā. Lai gan ilgi to lasīju, grāmata šķita interesanta un atklāja 15. un 16. gs. Itāliju no pilnīgi cita skata punkta. Šī nav viegla lasāmviela, lai gan lasās raiti, taču blīvais informācijas daudzums un arī autores ik pa brīdim novirzīšanās no nodaļas tēmas un tad atgriešanās pie tās, kā arī biežie atkārtojumi, kas, jāatzīst, noder, lai atcerētos, un šķiet, izmantoti apzināti, daudzās darbojošās personas, to vārdi, tituli un savstarpējās radniecības saites, liek tekstu lasīt lēni un uzmanīgi.

Pati autore uzsver, ka vēlējusies radīt vienotāku 16. gs. vēsturi, jo parasti tā tiek sadalīta, proti, mākslas un literatūras attīstība tiek atrauta no tā laika ģeopolitiskās situācijas un reliģisko uzskatu izmaiņām. Šajā grāmatā tas tik tiešām ir mēģināts darīt, lielu nozīmi piešķirot itāļu kariem (1494-1559) un Eiropas koloniālismam, kas strauji izplatījās līdz ar Kristofora Kolumba Amerikas kontinenta atklāšanu 1492. gadā. Šī notikuma ietekme uz katoļu baznīcas un Spānijas varas ambīcijām ir nenoliedzama. Gluži tāpat nav īsti aplūkots Mārtiņa Lutera iesāktās dumpošanās un līdz ar to aizsāktās Reformācijas ietekme uz reliģisko domu katoļu baznīcā un līdz ar to arī ietekmi uz mākslu. Pati autore gan uzsver, ka šī tēma ir atsevišķas grāmatas cienīga.
Ketrīna Flečere itāliešu zemju vēsturi 15. -16. gs., kas ietver Renesanses laiku, kārto hronoloģiski, izdalot dažādas tēmas 26 nodaļās, tā mēģinot to savīt loģiskā un saprotamā vēstījumā, lai radītu laikmeta kopskatu. Un te jāatzīst, tiek uzjundītas šausmas, kas gan nav īpaši plaši atklājušās cauri bagāto un vareno paveiktajiem varas darbiem un visnotaļ īpatnējiem paradumiem, par kuriem raksta citi autori, kā piemēram, Naidžels M. Kothorns savā apcerējumā par “Pāvestu seksuālo dzīvi” (latviešu valodā izdevusi izdevniecība Atēna 2008), kurā visas pāvestu neķītrības ir detalizēti aprakstītas. Fletčere piemin vardarbību pret civiliedzīvotājiem, karu nestās slimības un postu, taču tas vairāk pieminēts kā blakne itāļu kariem, tikai viens hercogs ir izpelnījies lielāku uzmanību ar savu seksuālo un fizisko vardarbību pret skaistiem jaunekļiem, kaut gan ir skaidrs, ka ne viņš vienīgais tāds bijis. Ir daudz rakstīts par Vatikāna intrigām un karadarbību, kurai brīžiem ir grūti izsekot līdzi. Brīžiem, šķiet, ka tajā laikā tiešām karojuši karošanas pēc, kā nekā tas bija ātrs veids kā tikt pie varas un jaunām bagātībām.
Interesanta ir pornogrāfijas pieminēšana, ko uzskatāmi atspoguļo Rafaela skolnieka Džuliano Romano erotiskās freskas Mantujas hercoga Federiko Gonzagas celtajā Tē pilī. Šie pikantie sienu gleznojumi līdzās iespaidīgajai Gigantu zālei iemieso tā laika dzīves esenci. Daži asprāši kā Aretino sacerēja piedauzīgas satīras un ludziņas tā izmejot tā laika paradumus un morāli. Šajā nodaļā autore arī pievēršas renesanses laikā aktuālajai homoseksualitātes tēmai, kas tolaik bijusi izplatīta, ir minēts, ka Florencē tādi sakari bijuši apmēram trešajai daļai vīriešu. Lai gan par sodomiju (nav gan skaidrs, kas ar to īsti tika saprasts) varēja nonākt uz sārta, tas notika ļoti reti. Pārsvarā sabiedrība homoseksuālas attiecības tolerēja, bieži tās līdz ar precībām tikai pārtrauktas, taču aiz aizslēgtām durvīm prom no sabiedrības acīm ne tas vien notika. Un galu galā, šīs zemes varenajiem ir daudz kas atļauts, bet no tiem atkarīgajiem gleznotājiem, arhitektiem, dzejniekiem bija jāzina gan sava vieta, gan arī jājūt robežas, kas pārkāptas, atmeta bezkauņu izolācijā un nolēma nabadzībai. Par parastajiem ļaudīm nekas netiek minēts.
Tomēr autori īpaši nekavējas pie seksualitātes tēmas, viņu vairāk interesē Amerikas iedzimto paverdzināšana un zelta izvešana no kontinenta. Šī tēma ir maz cilāta renesanses kontekstā, lai gan apmeklējot Svētā Pētera baziliku Vatikānā, ir skaidrs, ka tas ir vests no turienes lielos apjomos un katoļu baznīcas varenībai nav žēlots, tādejādi simbolizējot cik daudz asiņu, sviedru un asaru ir izliets šo krāšņumu un varenību radot.
Liela uzmanība ir pievērsta itāļu kariem, tiem tiešām ir grūti izsekot un brīžiem, šķiet, ka nemitīgā karošana pašiem itāļu aristokrātiem un varas uzurpatoriem kā Mediči, Roveres, Orsini u.c no sīm ģimenēm nākušajiem pāvestiem un kardināliem liek zaudēt sajēgu, tā apdraudot paši savu zemju pastāvēšanu Francijas, Spānijas un Svētās Romas impērijas varenības un spēka priekšā. Te gan tiek uzsvērts, ka paši itālieši, lai arī nespēdami apvienoties un pastāvēt paši par sevi, ar savu enerģiju, ambīcijām, zinātkāri un erudīciju bijuši plaši iesaistīti šo vareno impēriju bagātību vairošanā (Kolumbs un citi kolonizēšanas ekspedīcijas dalībnieki pēc tautības ir bijuši itāļi), kā arī mākslas un kultūras uzplaukumā tieši itāliešu devums ir iespaidīgs, tas ietekmēja visas Eiropas kultūras telpu, bija etalons un iedvesmas avots turpmākajos gadsimtos. Un visā šajā jūklī pa vidu kā elles katlā vārās katoļu baznīcas varenie ar savām intrigām un savu ģimeņu pasaulīgajām interesēm, bet blakus Eiropu ik pa brīdim pārbiedē un satricina Osmaņu impērijas pieaugošā varenība sultāna Suleimana I valdīšanas laikā. Osmaņu un Eiropas tā laika savstarpējās attiecības ir visnotaļ interesantas arī no kultūras viedokļa. Zināms, ka savulaik, Leonardo da Vinči piedāvājis tilta projektu sultānam Bajezidam II, ko uzcelt pāri Bosfora jūras šaurumam, taču tas nav ticis realizēts. Viens no venēciešu mākslinieku ģimenes Bellini pārstāvjiem Džentile Bellini pat dzīvojis un strādājis kādu laiku Konstantinopolē. Ir versijas, ka arī Mikelandželo Buanoroti grasījies doties uz Konstantinopoli, skaidri zināms gan tas nav. Par šī brauciena varbūtību ir sarakstīta ārkārtīgi poētiska un skaista grāmata “Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem”, kuras autors ir franču rakstnieks Matiass Enārs (Mathias Enard, grāmatu latviešu valodā izdevis Jāņa Rozes apgāds 2017. gadā). Tomēr Ketrīnu Fletčeri “ Skaistumā un šausmās” maz interesē renesanses laika dižie mākslinieki, tie šeit ir palikuši tikai nevarīgu pasaules vareno marionešu lomā, kas neko nav ietekmējuši un pat nav pauduši savas idejas un domas. Tas gan īsti neatbilst klasiskajam renesanses mākslas vēstures traktējumam. Tas, ka mākslas nozīme šeit ir palikusi otrā plānā, manī kā mākslas interesentam radīja vilšanos par šo grāmatu. Es nesaskatīju šeit ciešu mākslas saistību ar itāliešu kariem vai reformācijas ietekmi, lai gan tāda noteikti bija. Vienīgi gleznotājs Pinturikio izpelnījies Fletčeres uzmanību ar saviem Amerikas iezemiešu un kukurūzas gleznojumiem Bordžiju apartamentos Vatikānā, tādejādi radot iespaidu, ka autori ir vairāk interesējusi kolonisma vēsture nevis, kā viņa pati apgalvojusi, radīt vienotu renesanses laikmeta vēsturi.
Saistoši apskatīts ebreju jautājums, tas ir pietiekami plaši izklāstīts, jo jau tajos tālajos laikos bija ebreju vajāšanas, īpaši nežēlīgas tās bija Spānijā, taču arī Itālijā ir bijusi neviennozīmīga attieksme pret ebrejiem, brīžiem pat klaji naidīga. Varētu uzskatīt, ka Fletčere šeit apskatījusi pēdējā laikā aktuālās tēmas kā koloniālisma noziegumi, antisemītisms, sieviešu tiesības un attieksme pret citas seksuālās orientācijas cilvēkiem, bet īsti konsekventa viņa tomēr nav bijusi, iespējams, pietrūcis spēka un pacietības, tāds iespaids rodas grāmatas beigās, kas šķiet rada bezspēcības sajūtu šo plašo un neviennozīmīgo tēmu priekšā. Man pietrūka padziļinātāka apskata par sieviešu lomu tā laika sabiedrībā, Fletčere piemin tādas zināmas dāmas kā Lukrēcija Bordžija, Izabella d’Este, Katarina Sforca, Vitorija Kolonna un vienīgo tā laika atzīto mākslinieci Sofonisbu Angusolu, kas ir interesantas un kolorītas personības ar savu ietekmi tā laika sabiedrībā, taču, šķiet, parastu sieviešu loma un nozīmē tā laika sabiedrībā, nav bijusi autorei interesanta vai arī par to nav pietiekami daudz materiālu. Taču varbūt tam ir izskaidrojums ¬– tikai bagātiem, augstdzimušiem un vareniem bija tiesības un ,no mūsdienu viedokļa raugoties, pat pašsaprotamās tiesības uz dzīvību bija tikai izredzētajiem. Par tiesībām dzīvot var un drīkst nogalināt. Tas izskaidro tādu dzimtu kā Mediči, Roveres un citu raušanos pie varas, kādu no dzimtas locekļiem iebīdot kardinālu amatos, un, ja paveicas, tad tam kļūstot par katoļu baznīcas galvu, visa dzimta iemanto varu un bagātības. Te nav runa par valstisku labumu vai rūpēm par iedzīvotājiem, te ir rūpes tikai par savas ģimenes labklājību, un tā vārdā var indēt, durt, vajāt, padzīt un iznīcināt.
Ir gan interesanta tēma, kā šo slepkavošanas kāri aristokrātu vidū pastiprināja šaujamieroču izgudrošana un to pilnveidošana. Izrādās, ieroču ražotājs “Bereta” ir renesanses laikā (1526. gadā dibināts) no privātas manufaktūras izaudzis ieroču ražošanas gigants. Tā nu temperamentīgie itāļu augstmaņi ne tikai kaujās izmantoja šaujamieročus, bet šāvuši pa visu, kas kustas, arī viens uz otru, līdz tika pieņemti drakoniski aizliegumi to nēsāšanai, lai novērstu bezjēdzīgu asinsizliešanu. Saistībā ar ieroču izgudrošanu tiek pieminēts arī Leonardo da Vinči, kas vairāk nodarbojies ar ieroču un aizsardzības fortifikāciju izgudrošanu kā gleznošanu. Arīdzan Mikelandželo ir darbojies pie Florences aizsardzības, lai gan tas tik un tā nelīdzēja pret spāņu invāziju un drausmīgo slaktiņu, kas tai sekoja. Tās tiešām ir īstam šausmas, vienas no retajām, ko autore apraksta, lai gan ir skaidrs, ka katras pilsētas vai ciema, kā arī Romas ieņemšana 1527. gadā bija briesmīgas un īpaši nesaudzīgas pret civiliedzīvotājiem.
Fletčere apraksta arī Florences demokrātiskās republikas ēnas puses, bieži pieminot tās vienu no zināmākajiem pārstāvjiem Nikolo Makjavelli, kura sajūsma par Čezāri Bordžu noveda Makjavelli līdzpilsoņu nežēlastībā. Dēmonizētie Bordžas bija pirmie, kas nopietni uzsāka Itālijas zemju apvienošanu, lieliski saprotot, ka sadrumstalotība traucē pretoties lielvarām, lai arī apvienošana notika vardarbīgi un savtīgu iemeslu dēļ. Kā vienu no slīpētākajiem pāvestiem – politiķiem Fletčere min pāvestu Aleksandru VI (Rodrigo Bordžu), kas lieliski apspēlē nevienu vien pretinieku un pat Florencē populāro radikāli noskaņoto dominikāņu mūku Džirolamo Savonarolu sadedzina uz sārta. Savonarola ir interesants vēsturiskais personāžs, kura uzskati arī mūsdienās daļā sabiedrības būtu pieņemami, taču autore neiedziļinās to rašanās iemeslos un arī paša mūka personībā, vairāk pievēršoties tieši viņa duelim ar Aleksandru VI un citiem ideoloģiskiem pretiniekiem. Taču skaidrs ir viens, ka stāsts par Savonarolu un Mediči dzimtas padzīšanu no Florences parāda, ka reizēm tiešām bēgot no vilka var ieskriet lācim rīklē.
Laikā, kad kari tika uzskatīta par mākslu un cilvēku dzīvībai nebija lielas vērtības, nemitīgās varas maiņas, kas plosīja itāliešu zemes, paradoksālā kārtā pacēla mākslas un zinātnes līmeni, jo katrs, kas tika pie varas bagātības steidzās to izmantot, lai spodrinātu savus panākumus un izredzētību. Tikai retais valdnieks naudu guldīja aizsardzībā, kā, piemēram, Izabellas d’Estes dēls un Lukrēcijas Bordžas vīrs Ferrāras hercogs Alfonso d’Este, kurš bija izveidojis pats savu lielgabalu ražotni un veiksmīgi arī aizstāvējās pret pretiniekiem.
Brīžiem paliek neomulīgi lasīt par Francijas karaļu uzpūtību un Svētās Romas impērijas ķeizara un Spānijas karaļa Kārļa V drastiskajām valdīšanas metodēm un varaskāri, ko no Amerikas atvestās bagātības tikai pastiprināja. Tas liek aizdomāties par mūsdienu lielvaru vadītājiem, it īpašiem par tiem, kas pie varas atrodas ilgstoši.
Šis vardarbības un karošanas fons ar visām no tā izrietošajām nelaimēm asi kontrastē ar Renesanses skaisto mākslu, lai gan rūpīgi ieskatoties tajā un sākot pētīt, var ieraudzīt visas tās nelaimes un postu, ko tā laika mākslinieki redzējuši paši savām acīm. Pat it kā harmoniskajās Rafaela freskās, kas attēlo tālus notikumus no Senās pasaules var redzēt, ka viņam nav bijušas svešas cilvēciskas ciešanas, tāpat kā Mikelandželo Siksta kapelas gleznojumos jūtama visa tā laika spriedze un dramatisms, lai gan abi autori stingri turējušies pie labas kompozīcijas un krāsu saskaņotības prakses, kas rada šo mānīgo iespaidu, ka tik lieliska māksla varēja rasties tikai labos laikos. Par spīti tam, ka šie darbi radušies lai sludinātu viena vai otra pāvesta iedomātajiem “zelta laikiem”, ko nesusi viņu valdīšana, nevar noslēpt bezgalīgo cilvēciskumu, kas iekodēts tā laika mākslā. Tas ir tas skaistums, kas radies no visām tām šausmām, kas iezīmē renesanses laikmetu, un kurš radījis gan Rietumu kultūras aprises, gan iesācis daudzus atklājumus un notikumus, kurus autore uzskaita grāmatas epilogā, tā pasvītrojot šī laikmetu milzīgo ietekmi un liek aizdomāties par to, kāpēc arī mūsdienās brīžiem šķiet, ka nekas daudz jau nav mainījies kopš tiem tālajiem laikiem.