Es biju aizmirsusi, ka Rīgas Biržas lielajai zālei ir logi. Lieli skaisti, veidoti neorenesansei atbilstošā Venēcijas palaco stilā. Aiz logiem brauc piegādes busiņi, rībinās velorikšas un lavās haotiskās Vecrīgas satiksmes sabiedētie tūristi un vietējie iedzīvotāji. Līņā. Plašo telpu, kas atgādina gan stacijas uzgaidāmo telpu, gan bankas foajē, piepilda mierīga sudrabota gaisma. Tikpat mierīga kā Jāņa Avotiņa nelielajās gleznās ar sīkajiem, mazliet izplūdušajiem cilvēku mugurpuses atveidiem. Viņi raugās tālē. Raugās nezināmajā, pāri laikam, mūžīgajā. Tēli ir tik trausli un sīki. Tik cilvēciski! Aizgājuši un izzuduši. Palikuši tikai dziestošā foto, ko par darba materiālu savām gleznām ir izmantojis Avotiņš.

Izstādē ir 13 gleznas. Bez nosaukumiem, bez paskaidrojumiem. Autors atstāj tās anonīmas, lai gleznas runā pašas par sevi. Sākotnēji tās nerunā, tikai rada aizkustinājumu. Katrs tēls ir tik trausls un dziestošs, vientuļš un nesaprasts, tuvs un tāls, ka aizkustinājums piezogas un maigi rezonē pakrūtē. Es zinu, es saprotu, es jūtu. Gleznas kā magnēti ievelk skatītāju, apved to riņķī pa tukšo telpu, ļauj aprast ar savu vientulību, aizmirst par kņadu aiz loga, aizmirst savu trauksmi un pretenzijas, nākot uz šo izstādi. Tad ir laiks pieiet pie sarakstu stenda, kurā melni kopapīri aprakstīti ar vārdiem. Pareizāk sakot ar vārdu gūzmu. Uz malām tie izdziest melnā kosmiskā tukšumā. Tajos ir mazi caurumiņi. Itāļu avangarda mākslinieks Lučo Fontana ar papīru, audeklu un keramikas skulptūru caurduršanu ir piekļuvis arī šeit. Arī Fontana redzēja telpas paplašināšanas nepieciešamību mākslā un, caurdurot savus mākslas darbus, atvēra durvis uz otru pusi, mēģināja mums atvērt acis uz nākotni. Vai viņam izdevās? Nezinu. Mēs esam piedzīvojuši tik daudz, ka esam kļuvuši neredzīgi. 

Avotiņš līdzīgā cerībā atmodināt skatītāju atver un paplašina savu darbu telpu. Ar vārdiem, kas sagūstīti virknējumā, sagrupēti, birokratizēti, mēģinot izteikt neizsakāmo, to ko nevar noformulēt vārdos. 

Tie mazie caurumiņi ir zvaigznāji. Kosmoss ir tik plašs un vienlaikus tik konkrēts. Orinons, Gulbis, Lielie greizie rati, Vērsis un citi zvaigznāji, kas veido ģeometriskas zīmes, debesu ornamentus, šeit ir kā zīmogi, kuri slēpj telpu. Tie ir jāatšifrē un jāuzlauž, jo tie apzīmogo mūsu mazās cilvēku dzīves. Mēs tās neredzam. Tās ir mūsu attieksmes, situācijas, likteņi. Mēs esam sīki, bet vienlaikus svarīgi šajā shēmā, šajā debesu birokrātijā, kā uz koppapīra ar rakstāmmašīnu uzdrukāti vārdi. Uzmirdzam un nodziestam. Izzūdam. 

Un stāvot pie šī stenda, nepārprotami piezogas sajūta, ka šī ir karte, orientieris, lai saprastu, kā skatīties šo izstādi, kā domāt par to, kā sajust sevi. Šī sajūta ir lieliska. 

Uz atvadām, bet varbūt ar to vajadzētu sākt, izlasu Jāņa Avotiņa tekstu. Šis ir konceptuāls mākslinieka paškūrēts stāsts, kas tikai pirmajā acu uzmetienā izskatās kā gleznu izstāde lielā tukšā telpā. Tā ir izsmalcināta sistēma, kurā skatītājs tiek ievilkts, lai transformētu viņa apziņu un ar ģenialitātes kluso balsi provocētu atkal klusēt, nebīties vientulības, iedziļināties un saprast no jauna mākslas un mākslinieka patieso uzdevumu – vest pie sevis uz telpu, kas ir aiz tagadnes. Kas ir mūsu acu priekšā un mūsos pašos iekšā.