Laiks paiet nemanot, plūst kā rāma upe, iztek nenoturams kā ūdens delnās. Pat nemani cik daudz ūdeņu aiztecējis.

Pirms gada biju apjukusi, dzīvoju ilūzijās, ka esmu nomierinājusies un pieņēmusi. Vēl pirms gada biju satrakojusies, iemīlējusies, iekāres aptumšota, iekšēji mutuļoju un trakoju kā upe pavasara palos.

Kā ir tagad?

Es nezinu.

Man gribas domāt ( ticēt!), ka esmu aprimusi, laužot akmenscietos vienaldzības ledus blāķus un stumjot tos projām. Es gribu ticēt, ka esmu kļuvusi stiprāka – esmu kā upe, kas citiem nemanot pacietīgi izgrauž klintis. Es gribu būt mīksta kā upes ūdens pēc lietus. Lēna, rimta, tumša, klusa, bet stipra savā gribā un apņēmībā. Es pamazām mainīšos, pielāgošos, vienlaikus izdrupināšu cietākās klintis, mainīšu krastus, būšu pieņemoša un auglīga, taču neapstāšos. Lēni un nenogurstoši, negrozāmi plūdīšu uz priekšu, līdīšu uz jūru pretī pašumam. Neapturami, jo es esmu upe.

21.01.2024.