Oktavio Pass. Pērtiķis gramatiķis
“Cilvēks sevi dzird un sevi redz it visā: pasaule ir viņa spogulis, turpretim pasaule mūs ne redz, ne dzird, neviens uz mums neskatās, neviens sevi neatpazīst cilvēkā.”
Oktavio Pass “Pērtiķis gramatiķis”
CILVĒKS REDZ TIKAI SEVI
Sen, kaut kad ļoti sen, cilvēks nodalījies no pasaules un attapies tajā viens, pārmetot sev vēlmi nejusties vientuļam. Viņš ir un nav viens. Paradokss, pārspēle un šķietamība, kas ir un vienlaikus nav. Pats sev svešinieks, pats sev ienaidnieks. Tuvu un tālu, iekšā un ārpusē, labirintā un melnā rīklē, kuras iznīcībai nenovēršami viņš līdz ar sev līdzīgajiem lido pretim, savijoties un kopojoties ar citiem izmisumā un bailēs no tukšuma, vienlaikus sapņodams peldēt bez svara mirdzošā gaismā, tīrs un balts, laimībā atradis dievišķo svētlaimi, kuru iedomājas sev pienākošos. Sevī un nekur. Savā domu krātiņā, savā iekšējā trimdā un egoistiskajā patībā, savā paradīzē. Tas ir mīts, mūžsena pasaka, kas tiek stāstīta no laika gala.
Paradīzes sabrūk, kad nav domu, nav šaubu, meklējumu un izmisuma, kas nodara īstas dvēseles sāpes. Atliek vien sevi šaustīt ar nerimstošu jautājumu, vai maz var būt saprātīga un sevi apzinoša būtne, kas par izdzīšanu no paradīzes nedomā un nerada savu ilūziju par pasauli, novērojot, piedzīvojot un tad noliedzot, dekonstruējot un distancējoties no tās? Kāda vēl paradīze? Vai maz esi cilvēks? Kas tu esi? Kas esi pats savās acīs?
Varbūt spoguļattēls rāda, ka esi cilvēkveidīgā būtne, kas domā esam cilvēks, tomēr patiesībā ir tikai zvērs – milzu pērtiķis, kas ar savu sarkano pakaļu nospiež visu sev apkārt un iznīcina, un tad jūtas varens. Pasaules valdnieks. Viņš visdrīzāk par to nemaz nedomā, tikai reibst no savas varas, un viņa izmisums tikai pieaug, kad tas mēģina aprakstīt vēju, kā notvert mirkli, kā to apstādināt, piebremzēt un mainīt laiku, pakļaut to apstādinot un noliedzot. Šo pērtiķi varbūt reizēm moka iedoma sagaršot mūžību, mīlēties ar visu pasauli. Tie ir mirkļi, kad pērtiķis kļūst par dzejnieku un nevēlas visus izdrāzt un pakļaut. Tad viņš domā par to, kas ir patiesa valdīšana. Vai vara var būt pasaules un līdz ar to sevis izprašana vai tās novērojums – smalks, izjusts un liegs kā zirnekļa austais tīkls vējainā pļavā? Viens neuzmanīgs žests un tā neredzamie pavedieni pārtrūks un pazudīs tam līdzi ne tikai vārdi, bet arī pasaules.
Vārds ir visa sākums un beigas; jebkas, kas tiek savirknēts caur burtiem, savienots zilbēs, savērpts vārdu virknēs, mēģina formulēt eksistenci un pasauli sev apkārt. Tā ir cilvēka radīta realitāte – viņa iekšējais spogulis, un, lai cik savādi tas neliktos, cilvēks rada šo pasauli un vienlaikus to iznīcina – tā sabirst putekļos. Pāri paliek tikai vārdi, uzcelti kā pieminekļi šai sabiršanai neaptveramā priekšā. Tie kaut ko nozīmē, apzīmē, veido un rada, bet vienlaikus vārdi maldina; tie spēlē savu spēli ar sava radītāja domāšanu un atklāj tam jaunus apvāršņus. Cilvēks ar vārdiem būvē ilūziju, kas ir viņa paša spogulis. Tā ir viņa vientulīgā pasaule, krātiņš un vienlaikus patvērums, viņa visuma kārtība; tikai cilvēkam piemīt šī absurdā vēlme sakārtot visu sev apkārt pēc savas saprašanas, bet haoss tam ir nesaprotama kārtības forma, tāpēc tā liekas nepieņemama un biedējoša. Tas ir cilvēka visums, kurā vārdi rada, tēlo, attēlo, rāda, apzīmē, būvējot, nojaucot, mainot nozīmes, sagrupējot, virknējot, dalot, pārdalot, sapludinot, mainot vietām un tā bezgalīgi. Mūžīgi. Kamēr vien eksistēs kāda cilvēkveidīga būtne, kas vēlēsies sevi izteikt vārdos un tēlos.
Patiesi, lasot šo lielisko Pasa tekstu, šķiet, ir kaut reizi mūžā jāizbrauc uz Indiju, lai izprastu dzeju un īstenību, lai ieraudzītu cilvēci visā tās krāšņumā ar visām šausmām, samaitātību, nežēlību, vienaldzību un netīrību, zudušām pilsētām, lietus aizskalotu laiku, pērtiķu bandām un cilvēkiem, kas, vēl dzīvi esot, ir miroņi, un mēģināt to visu līdz smalkākajai detaļai aprakstīt, atrast tam īstos vārdus, tad saprast, noārdīt tos, salikt kopā jaunā kārtībā un radīt skaistumu. Visdrīzāk tā ir jādara, lai radītu tekstu, kas ir pati pilnība, gluži kā sens gleznojums padzisis ēnu spēlēs. Bet varbūt vienkārši atliek būt maigam pret pasauli, vērīgam, patiesi vērīgam, un rakstīt, rakstīt un rakstīt, daudz rakstīt, līdz sanāks pieskarties atklāsmei – īstam skaistumam, kas ir cilvēka prātam neaptverams. Tad to visu vajag nogalināt, izsvītrojot lieko, līdz paliek tikai būtiskais – vējš, dzeja, gramatika un Hanumāns – garīga dvesma, kas ir pretrunu pilna, gaisīga, auglīga kā sperma, un pēc pērtiķa trakošanas atlikušie vārdi dzemdinās jaunas pasaules un galaktikas.
“Dzejnieks nav tas, kurš nosauc lietas vārdos, bet gan tas, kurš izšķīdina to vārdus, kurš atklāj, ka lietām nav vārdu un ka vārdi, kuros tās saucam, nav to vārdi. Valoda – tā ir paradīzes kritika.”
