Pastaiga
Svarīgs ir pirmais solis, to lieku ar kreiso kāju, jo tā ir mana īstā, patiesā kāja, labā ir uzspiestā, iemācītā. Pēc pirmā soļa seko dziļa ieelpa. Šeit gaiss smaržo pēc senatnes.
Gribas skriet, es taču nemāku lēni iet, man visu laiku gribas kaut kur dzīties.
Apnikums.
Man uznāk smiekli par sevi, par to, kā es eju, kaut gribas skriet. Es taču varētu skriet, par sliktu nenāktu, bet man ir slinkums, tomēr lēni iet es nemāku.
Mulsums.
Dziļi ieelpoju gaisu. Ieelpa viegla un plaša, pilna egļu meža smaržas, vēja un zaļām pļavām. Es sapratu – es skrienu līdzi savām domām. Ķeru to neprāta mutuli, kas griežas manā galvā.
Nogurums.
Dziļā, vieglā elpa šo skrējienu slāpē, un solis pats palēlinās, kļūst maigs un viegls, domas top rāmas līdz izplēn pavisam.
Sāku vērot pasauli sev apkārt. Viss liekas citāds kā vakar, kad nesos garām vasaras idillēm ar flokšu dobēm, liliju puduriem, sagāztiem atpūtas krēsliem, smilšu kastēm, kurās klaigā bērni, un pagalmiem, kuros zīlītes sačukstas un čurkstes smejas. Es domās skrēju uz upi, līdz to atradu klusu, noslēpušos aiz zālēm. Gauja plūst rāmi, brūna kā viršu medus, sen tās ūdeņi aiznesuši manas jaunības dienu sapņus un pirmo mīlestību, saldu un pārāk stipru.
Skumji.
Nosolījos rudenī mainīt savu dzīvi. Kāpēc? Bet tiešām kāpēc? Kāpēc jāgrauj visa dzīve? Kāda tam jēga? Nevajag. Negaidi un pieņem – sev saku un ieelpoju upi.
Ir laiks.
Eju lēni, liekot uzmanīgi katru soli, liegi, bez saspringuma. Man atklājas lietas, ko iepriekš nemanīju, augi, oļi, skujas, čiekuri, skudras un saplacināti izsmēķu gali – cilvēks nomet un atstāj aiz sevis tikai nedzīvo.
Aizkaitinājums.
Blakus mežs, kas smaržo un vilina sevī, un kā uz burvja mājienu parādās taka. Es novirzos no galvenā ceļa. Kā allaž. Mana ziņkāre aizvelk mani pa nezināmiem ceļiem, noslēpumainām takām un taciņām brikšņos, kuros ielienot atrisinājuma nav.
Prieks.
Es izbaudu katru soli, izvairīšanos aizķerties aiz kādas saknes un pakrist. Esmu daudz kritusi, šodien nevajag.
Taka ir gluda, noklāta priežu skujām, to ietver krāsaina nārbuļu sedziņa. Priekšā kaut kas zemē nomests. Skatos. Putna spalva. To paceļu un pavirpinu pirkstos; putna spalvu var celt un nest mājās; tā ir maza dāvaniņa no dzīves.
Spalva ir izraibināta maziem, ziliem laukumiņiem. Tas būs sīlis, kas to šeit man ir atstājis. Ņemu to līdzi. Veiksmei. Tā nav poga, mati, mezgli, atslēga vai gredzens, kas var būt mānekļi, kam piesieti lāsti.
Skaistums.
Pa ceļam noglaudu siltas tilta margas un apžilbstu no strauta mirdzēšanas.
Miers.
Pie dīķa, kura tumšajā ūdenī glezni kā burinieks slīd gulbis, jau eju ļoti lēni. Vēroju balto āboliņu, mārpuķītes un citus sīkos ziediņus, un domāju – tas ir tik mierpilni, ka ir kāds līdzās, kam klusējot lēni iet blakus un justies labi.
Klusi iet
Kokos san saule
Upe kā laiks
26.07.2023.
Līgatnē