Barselona – Rīga. 27.aprīlis

Piecēlos agri. Jauks, svaigs rīts, saule apspīd akācijas aiz loga, baloži dūdo.

Nomazgājos, saģērbjos, ar mokām aizspiežu ciet nelielo keferi, kas piebāzts līdz pēdējam, tomēr tas izdodas, tad iznesu ārā atkritumus, sašķiroju tos un, uzkāpusi atpakaļ dzīvoklī, apēdu atlikušos divus pīrādziņus ar tunci. Pāri paliek maize. Maizi nedrīkst izmest, tā ir jāizbaro; eju ārā uz tuvējo parku atdot maizi putniem.

Baloži ir tīri priecīgi par lielajiem maizes gabaliem un sēkliņām. Tie sakrīt pelēkā murckulī man pie kājām un ātri visu aprij. Atlido arī ķērcoši zaļie papagaiļi, tiem pasviežu pa gabalam. Ūbeles brīnās, tās maizi neēd un, nopratušas savu alošanos, veikli pazūd no aptrakušo baložu bara. Tiklīdz maize beidzas, tie pašķiras, izklīst un, zaudējuši interesi, tekalē tālāk. Turpat netālu no lapeglei līdzīgā ciedra izlec melno strazdu pāris un brīnās par traci lejā, taču drīz vien arī tie aizskrien savās darīšanās. Tā es atvados no šīs pilsētas, kurā vēl kādreiz vēlētos atriezties. Jutos šeit pieņemta. Tagad mani pārņēmusi pretruna – no vienas puses gribas mājās, no otras – negribas atgriezties Rīgas nogurumā un nevērībā, man ir sajūta, ka mani tur neviens negaida. Es paliku kaut kur Montseratas kalnos, atstāju sevi tur alā, kalnu takās, brikšņainajās nogāzēs, klātām akmeņiem un priedēm, putnu dziesmās un kalnu aukās. Nezinu, kad no turienes atgriezīšos.

Tomēr es priecājos tikt prom no šī dzīvokļa, paņemu somas un steidzos uz metro, stundu braucu ar to uz lidostu cauri visai pilsētai. Lidostā esmu agrāk kā nepieciešams. Iedzeru kafiju (beidzot) un gaidu. Skatos kā divi bērni, divgadīgs puisītis un mazliet vecāka meitenīte, skrien pa plašo lidostas vestibilu. Māte franciski mēģina tos nomierināt un pierunāt atgriezties stāvēt rindā uz reģistrēšanos, taču abi bērni turpina skriet un met arvien lielākus lokus, joņo ap stilizētu zirga skulptūru telpas vidū, ķer viens otru un priecīgi smejas.

Šeit ir tik daudz bērnu, mīlīgu un jauku, viens interesantāks par otru. Te ir daudz suņi un vecīšu, ļoti sportisku jaunekļu, kas sporto un smēķē, tāpēc ir tievi un slaidi, arī es no lielās staigāšanas esmu kļuvusi tievāka, jūtos vieglāka un stiprāka. Man ir vairāk jākustas, es secinu, vairāk jāstaigā un jābūt ārā. Tas pilnībā maina domāšanu. Varbūt ir jāatsāk skriet.

Lidostā joprojām gaidu, pamazām pie ieejas sarodas Latvijas ļaudis, biežāk sāk atskanēt krievu valoda. Sejas kļūst atpazīstamas un līdz apnikumam neinteresantas. Resni, lieliem kuņģiem, nodzertām, pelēkām sejām, nevērīgi ģērbušies – Latvijā tik tiešām ir pagalam neglīti cilvēki. Uzgaidāmajā telpā kāds vīrs man sēž pretī, viņš izņem no somas lielu pudeli, ko rotā uzraksts “Ararat”, atskrūvē korķi, ieņem pamatīgu šļuku un steigšus nobēdzina pudeli somā. Cits ziņkāri viņam krieviski jautā, kas tas ir, ko viņš dzer. “Eļļa”, viņš atbild. Otrs brīnās un netic, vīrs vēlreiz atkārto, ka tā ir tikai eļļa.

Lidmašīnā lasu tālāk Vasīlija Kandiska “Par garīgo mākslā. Jo īpaši glezniecībā”. Šī grāmata ir īsta gleznotāju bībele, visu, par ko esmu pēdējā laikā domājusi un sapratusi, skatoties Pikaso, Tapies un Miro darbos, Kandinskis ir uzrakstījis jau pirms 110 gadiem. Tikai pelēkie, bet pārgudrie vīri, kas sastājušies lidmašīnas salona vidū traucē lasīt, lieloties un skaļi plātoties ar savām dzīves gudrībām. Viens pat netīšam man uzliek plaukstu uz galvas. Atvainošanās, protams, izpaliek. Un sarunas par to, kā pareizi iet pirtī, ziemas peldēm un diskusijas, kad vajag lietot alkoholu un kad nē, turpinās. Pasaules nabu koncentrāts – tukšpauru un lielībnieku – biznesmeņu salidojums. Mēģinu sakoncentrēties un lasīt Kandinska tekstu, pabeidzu to lasīt līdz ar lidmašīnas nosēšanos uz Rīgas lidostas skrejceļa. Atgriešanās, tā atstāj mani vienaldzīgu.

Izkāpjot uz lidmašīnas trapa, mani apņem drēgnums, līņāšana un liela, skaista varavīksne virs Rīgas. Tā taču ir laba zīme, vai ne?