26. aprīlis. Montserata. 1. daļa

Agri no rīta braucu uz autoostu. Spāniski palūdzu tās kafejnīcā tunča maizīti un kafiju. Man pat sanāca; vecais vīrs man pasniedz lūgto un uzslavējot rāda īkšķi uz augšu. Šodien pamanīju, ka sāku saprast arī uz ielas ko runāto. Patīk arvien vairāk spāņu valoda. Izdzeru kafiju uz kuras rakstīts DON’T DISTURB, I HAVE A MEETING WITH I, ME AND MYSELF. Rīgā tāda varētu lieti noderēt, tikai kontigents, kas mēdz traucēt, arī angļu valodu visdrīzāk nepārzina. Izdzērusi kafiju, dodos uz autobusu. Piestātnē jau stāv divi, un pamazām sanāk arī braucēji, kas tiek ātri saorganizēti, iesēdināti autobusā, saskaitīti, pārskaitīti, apgādāti ar Montseratas plānu un citu informāciju. Autobuss ir labs, ērts, beigās tās piekāpj gandrīz pilns. Gide vārdā Laura vēlreiz pārskaita visus. Man blakus apsēžas tumsnējs vīrs, kas tur rokās pabiezu stepētu jaku. Viņš esot no Bangladešas, no kurienes esmu es, viņs jautā. No Latvijas. Kas tā tāda? Beigās man apnīk skaidrot, saku, ka tas ir Eiropā. Mums abiem kļūst skaidrs, ka tālākas sarunas nebūs.

Brauciens ilgst apmēram pustundu, lielākais izaicinājums, izrādās, ir lielajiem autobusies izgrozīties no ļoti šaurās Barselonas autoostas. Tas ir pat īsts meistarstiķis, bet mūsu vadītāja, lēni un uzmanīgi, to tomēr paveic.

Tuvojoties Montseratai ainava kļūst arvien skaistāka. Virs pakalniem, kas pārklājas zaļiem priežu mežiem, paceļas,apaļas kā smilšu pilis, gleznas klintis. Te ir skaisti. Laura tikmēr mums stāsta leģendu par Melno Dievmāti, ko šeit, Katalonijā, mēdz saukt par Morenetu. Tas esot mīlvārdiņš, kādā šejienes cilvēki uzrunā savu aizbildni.

Mūs augšā uzved trošu vilcienā, kura salonā pat ir auksts. Man nekad nav patikuši kondicionieri, pārliekais kontrasts ar karstumu savulaik ir izraisījis nepatīkamas saukstēšanās. Trošu vilcienam velkoties augšā kalnā, skatam paveras lieliskas ainavas. Visi kā negudri sāk fotografēt, es sēžu, nav jēgas fotografēt, logs taču atspīd. Gluži kā nolasījusi manas domas, arī gide ierosina fotografēšanu atstāt uz vēlāku laiku, jo ainava taču vēl būs redzama.

Augšā ir ne tikai klosteris un baznīca, te ir maza, jau no viduslaikiem veidojusies pilsētiņa, kur pamesties svētceļniekiem. te savus posta darbus veikuši gan Napoleons, gan nacisti, gan Franko piekritēji – jauks militārais fortiņš, kāds vēl tur klosteris un svētvieta! Militāristiem nekas nav svēts. Visu nopostījuši savu ambīciju dēļ. Tagad te ir pat laikmetīgās mākslas muzejs. Tas ir savādi. Laura mums apstāsta, kur kas atrodas, tad uzved augšā pie baznīcas, kurā atrodas Melnā Madonna.

Baznīcas ieeja ir velvēta, tumša, izrotāta ar svēto figūrām, bet aiz tās izgaismojas skaists ātrijs ar marmora grīdu. Te ir ne tikai baltais marmors, bet arī brūnais, kas tiešām nekur citur nav redzēts. Brūnā un baltā salikums rakstā ir patiesi estētisks. Pati baznīca tajā ieejot pārsteidz ar savu tumšumu, tā izskatās gandrīz melna, tikai apzeltījums tumsā spīd. Apsēžos uz sola un skatos augšup, kur virs altāra augstu izgaismotā nišā sēž Viņa. Melnas lūdzēju ēnas uz mirkli piestāj pie viņas un aizslīd tālāk. Tikmēr Viņas skatiens veras plašumā un man liekas, ka tas sāk pievērsties man. Es domās sāku runāties ar Viņu. No vienas puses man tas šķiet pat jocīgi, taču pēc dazām minūtēm, es saņemu viņas atbildes. Tās nāk no ārpuses, no kāda, kas ir manā galvā, bet tomēr nav gluži manas domas. Jūtu izmisumu un lielu vilšanos, kas mani jau labu laiku moka. Apjukums mani žņaudz un traucē man saprast, kā rīkoties tālāk ar savu dzīvi. Jautājums: Kāpēc viņš mani nemīl? Atbilde: Tev tiešām viņu vajag? Patiesi, viņš ir tik problemātisks un mani pamatīgi nomocījis. Atbilde: Aizej uz kalniem! Nākamais jautājums: Gribētu tāpat kā Tu kļūt par māti, kāpēc man nekādi neizdodas? Atbilde: Uznāc augšā pie manis, tad sniegšu tev atbildi. Asaras pašas līst pāri vaigiem, Viņas melnais tēls ar tikpat melno Jēzus bērnu Viņas rokās un abiem galvā apzeltītie kroņi izplūst un mainās kā dzīvs.

Mazliet vēl pavandos riņķī, tad nopērku biļeti kioskā uz ielas nedaudz zemāk, tad stāvu garā rindā, lai tiktu augšā pie Viņas un saņemtu atbildi un svētību. Kādu laiku stāvu rindā kāpnēs zem velves, tās sienas rotā viduslaicīgas mozaīkas. Lai nepētītu cilvēkus, kas uzvedas ne visai pieņemami, smejas, fotografējas, kā pirms došanās spoku telpā, sāku aplūkot svētās, kas šeit attēlotas. Te ir man pazīstāmā Svētā Klāra no Asīzes, vietējā Svētā Eilālija, tās tēlotas dažādos tērpos, ar sev piederošiem simboliem, viņas uzstājīgi un rimti lūkojas garāmgājējos un atgādina, cik smagi un pat traģiski ir bijuši viņu likteņi. Galvas tām rotā tumša zelta mozaīkas fons, kas pastiprina viņu ciešanu spēku un svētuma mistēriju. Elizabete, Agate, Katrīna, Klāra, Ģertrūde, Anna, Barbara, Terēze, Inese, Lūcija, Margarita, Veronika, Marija un citas sievietes ar skaistiem vārdiem un sarežģītiem likteņiem. Tagad viņas ir aizbildnes, uzklausītājas un sieviešu kluso, citu acīm slēpto asaru liecinieces. Virs viņu galvām lido bezdelīgas un svīres, ko silda saulītes un rotā dažādi ziedi un augi. Tā ir skaista un tīra pasaule, kas ved pie Viņas izteikt savas lūgšanas.

Izeju cauri sudraba vārtiem, un paveru skatienu augšup, tur majestātiksā tronī sēž Viņa, La Moreneta, turot rokās bērnu, otrā melnu lodi, uz kuras lūdzējam uzlikt savu roku, raudzīties viņas melnajās koka acīs un lūgties. Nonāku līdz viņai un uzlieku roku uz lodes, izsaku viņai savu lūgumu, bet rinda stumjas uz priekšu, atbildi nesaņemu, nedaudz vīlusies eju lejā gar klinšu smago sienu, kur stendos deg krāsaini lukturīši, tālāk izeju uz ātriju un tad ārā saulainajā pagalmā. Neko darīt, jāiet vien uz kalniem, jākāpj lejā pa Rožu ceļu pie citas Viņas. Manas atbildes ir tur.

Sākumā griežas galva no augstuma, taču ainava ir tik brīnišķīgi skaista, ka tas aizmirstas. Ceļš ved lejup. Kā jau līdzenumu cilvēkam, kāpšana lejup man sagādā zināmas grūtības, kājas uzreiz jūt, ka tiek nodarbināti citi muskuļi. Kāpju lejā un domāju, kas ir grūtāk – kāpt augšup vai iet lejā? Man sāk šķist, ka kāpt lejā ir grūtāk. Vēl brīžiem reibst galva un uzmācas bažas, ka zaudēšu kontroli pār savu ķermeni, sapīsies mani soļi, aizķeršos un tad noripošu lejā vai iekritīšu aizā. Jā, nolaisties lejā ir grūtāk, tas biedē.

Skaistie kalni, kam slīd pāri mākoņēnas, nomierina, pat uzdzen svētlaimīgas trīsas, jūtos arvien labāk. Priežu meži tumst, to brikšnos dzied putni. Mani nebiedē smagie klints bluķi, kas pārliekušies pāri takai, tie brūkot varētu saspiest mani kā knisli. Ik pa brīdim zemē noripo kāds sīks akmentiņš, kā atgādinājums, ka kalni ir vareni, cilvēks to priekšā ir niecīgs. Rožu ceļam, vijoties lejup, apmetot loku un lokoties atkal augšup, pa ceļam ir cilvēku veidotas piestātnes, tie ir 19. gs veidoti skulpturāli darbi, katrs no tiem veltīts kādai epizodei no Kristus dzīves. Man pietiktu tikai ar kalniem, ar šo gleznaino ainavu un sajūtu, ka eju pie Viņas, putnu dziesmu pavadīta. Tomēr tas ir neizbēgami – visas svētvietas laika gaitā apaug ar cilvēku darinājumiem un viņu centieniem papildināt ainavu, veidot to, radīt stāstus, bet pašiem liedz nonākt pie sevis. Tikt līdz konfrontācijai ar sevi, bet varbūt es maldos.

Uzkāpju augšā pie krustā sišanas ainas, tā ir smaga, nomācoša, tik ērkšķaina, ka novēršu skatienu un veros lauku ainavas tālumā, kur ceļi aizvijas kā čūskas, tos atkārto robotas kalnu grēdas. Te viss ir izliekts un vijīgs, te ir tās viegli lauzītās, liektās līnijas, kas ienāk arī šejienes mākslā.

Gabaliņu tālāk pa taku, skatienam atklājas ala aiz dzelzs vārtiņiem, tās dziļumā ir tukšs kaps, pār to izbrīnā noliekušas divas sievietes, viņām nemanot pienākušais, enģelis tās uzrunā. Virs alas debesīs ceļas Pestītāja augums, viņš ir augšāmcēlies un tiecas uz debesīm. Te es sevi nofotografēju no augšas, no Pestītāja rakursa. Skatoties attēlā pirmajā brīdī satrūkstos; manī raugās sveša seja – nodegusi sarkana, acis zaļas un mežonīgas, mute savilkta apņēmīgā grimasē, mati savijušies cirtās, es redzu sevī viņu, to cilvēku, kurš iznirst no maniem sapņiem, kas vēstī par to, kā sen atpakaļ viņš klīda pa šīm vietām. Šis ne visais labais vīrietis, kas mēģinādams laboties, aizgāja bojā muļķīgā nāvē, ir ēna manā sejā. Sajūta biedējoša, jo varbūt es nemaz neesmu sieviete, varbūt man patiesi trūkst sievišķīguma un maiguma, esmu pārāk vienpatīga, mežonīga un salta. Tas, ka man ir jūtīga sirds, laikam ir šis pasaules lielākais noslēpums, jo mana seja ( atkal TĀ seja) rāda to ārējo tēlu, kas visus biedē, taču es to nevaru izmainīt, viņš ir daļa no manis, daļa no mana parāda, par ko man reizēm šķiet šajā dzīvē saņemu sodu, šī dzīve ir sods par viņa rīcību. Mokoša nāve to, acīmredzot, neizpērk. Atklāsme mani tik ļoti satriec, ka aiz sāpēm uz mirkli zaudēju sajēgu.

Lēnām kāpju tālāk līdz manam skatienam atklājas maza baznīciņa, piespiedusies klāt klints sienai, gar to rindā slejas kļavas. Pieeju pie ūdenskrāna un noskaloju seju. It kā tās ēnas varētu no tās nomazgāt. Dzestrais ūdens palīdz atlaist emocijas, mazliet atgūstu kontroli pār sevi.

Kapelā ir krēsla, tikai pati grota ar mazu gandrīz afrikāniska izskata Melno Madonnu, iesēdinātu klintī, ir izgaismota, tās priekšā karājas levitējošs Kristus tēls, kurš mani mazliet traucē un kaitina, un balts altāris apakšā zem tā, blakus altārim novietotas vāzes ar sarkanām rozēm.

Apsēžos solā un lūkojos uz Madonnu. Domās uzrunāju Viņu, vēlos, lai Viņa man atbild, lai dod padomu, jo man nav neviena, kam to pajautāt. Viņas attēls sāk mainīties, izplūst, viļņoties, līdz sāku dzirdēt viņas teikto. “Tu visu pati zini, esi tāda, kāda gribi būt – esi mīļa un jauka, pacietīga. Neapzinoties esi aizvainojusi un sāpinājusi, jo mēdz būt asa un nejauka. Esi pacietīga, rūpējies par viņu. Viņš arī tevi mīl, lai gan nevēlas to atzīt. Atveries un esi tāda, kāda vēlies būt. Visas atbildes ir tevī.”

Jā, ko gan citu man var ieteikt, pati visu vienmēr esmu zinājusi, vienmēr darījusi pa savam un allaž, kad esmu jutusies nepieņemta, esmu vienkārši pagriezusies un gājusi projām, pat neatskatoties. Tikai savu vietu aizvien tādējādi neesmu atradusi. Tuvo un īsto cilvēku arī ne. Šķiršanās iedur kā ar šķēpu sirdī, bet nevar noturēt to, kurš vēlas aiziet. Esībai līdzās ir raksturīga brīvprātība.

Esmu nogursui no mēģinājumiem lauzties slēgtās durvīs, taču šeit, citā zemē, tālu projām, es varu uzelpot, saskatīt cerību, būt tāda kāda esmu, un neviens man to nepārmet. Varu būt cilvēks, kam ir dažu ne visai labu vīriešu iepriekšējo dzīvju pieredze, kas atstājusi rētas dvēselē. Tās kā āža kāja klabot velkas man līdzi, un ikreiz kad man tā paslīd, tad seko kritiens, atkal kļūda, atkal sitiens pa pieri. Un vienīgā, kurai ir visas atbildes, esmu es pati. Kāp lejā un augšā pa savu dzīves ceļu, izej savu krusta ceļu cēlā vientulībā, varbūt tā galā tu mirstot augšāmcelsies un tapsi atpestīta. Atpestīta no ciešanu loka, kas nebeidzas.

Sēžu grotas priekšā un raudu, pēc mirkļa saņemos, pieceļos, pateicos Viņai, pārmetu krustu un klusi izslīdu ārā no kapelas. Priekštelpā durvis jau ver jauns ķīnietis, viņa melnais stāvs nozūd kapelas tumsā.

Kāpju atpakaļ uz klosteri, ir grūti, brīžiem atpūšos, jo trūkst elpas, bet kāpt augšup, lai gan tas prasa vairāk spēka, ir vieglāk.