23.aprīlis. Jura diena

Svētā Jura diena. Sant Jordi. Visi skraida apkārt ar sarkanu rozi. Sarkana roze, kaltēta kviešu vārpa un kāds zaļš, kaltēts augs vai lapa. Šī ir spāņu vaļentiņka, gada romantiskākie un gaidītākie svētki, rožu un grāmatu svētki; Svētais Juris ir uzveicis pūķi, izglābis princesi un no nogalinātā pūķa asinīm izaugušas skaistas, sarkanas rozes, vēl šī ir Servantesa nāves diena, tādēļ tiek dāvinātas arī grāmatas. Cerams, ka apdāvinātie tās kādreiz arī izlasīs.

Ramblā daudz cilvēku, te nesteidzoties ģimenes ar bērnu ratiņiem dodas pa bulvāri garām krāšņiem rožu stendiem, kur rosās dažādas labdarības un mediķu organizācijas. Sarkanas rozes, zaļi palmu zari, dzeltenas mimozes, šīs krāsu kombinācijas atklājas pārsteidzošās svinīgās un pat elegantās ziedu kompozīcijās, kas ļoti atšķiras no mūsu izpratnes par ziedu pušķu estētiku. Te ir tas karaliskais piesitiens – tīrs, ass, svinīgs un lakonisks.

Eju uz Fundacio Antoni Tapies. Ieejot gaišajās telpās, klusi šķendēdamies, no krēsla pieceļas zāles uzraugs. Manis pēc varēja turpināt sēdēt un glaudīt telefonu. Tikai tagad pamanu, ka esmu pirmā apmeklētāja, ir svētdienas – svētku rīts un nedaudz pāri desmitiem. Bet jau atvilkusies tik agri! Bet tas taču ir Tapies, viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem! Ej ellē, mani interesē tikai māksla!

Tapiesa gleznas ir ir gaužām skaistas un provokatīvas. Aizmeditējos pie smilšu toņiem, baltā, zilā, violetā, pelēkā un brūnā, smilšu faktūrām, eļļas un laku pleķiem, kasījumiem, asamblāžas mulsinošā priekšmetiskuma, pie drūpošo un birstošo dīvānu un krēslu polsterējumu paraloniem un niedru vīkšķiem, bārdas rugājiem un matiem. Nez’ cik bieži un sarežgīti ir šādus darbus restaurēt? Tapies ir kreiss, Franko režīma pretinieks, viņš eksperimentē, provocē, domā par glezniecības uzdevumiem un robežām. Skatos un aizeju viņa pasaulē, jā, tik tiešām – pārlieks skaistums nobeidz glezniecību un mākslu vispār. Ir jāmeklē cita veida estētika. Tāda, kas izraisa emocijas. Izrādās Tapeis ir bijis ne tikai politiski aktīvs, bet arī rakstījis par mākslu. Būtu interesanti palasīt, taču vienīgā grāmata, kurā iekļautas viņa pārdomas par mākslu ir franču valodā. Šaubos. Varbūt beidzot tas būtu iemesls beidzot iemācīties šo valodu? Mazais Princis jau arī nav līdz galam izlasīts. Angliski te runā, bet grāmatu angliski ir gaužām maz. Franciski ir vairāk. Nopērku. Pamazām lasīšu.

Muzeja lejasstāvā ir amerikāņu filmu autors Bruce Conner. Visnotaļ savdabīgs autors. Ļoti eksperimentālas filmas, grūti saprotamas, bet kaut kas tajās aizrauj, taču tā, kurā samontēti filmētie materiāli no ASV kodolsprādziena izmēģinājuma Klusajā okeānā, ir lieliska. “Operation Crossroads” zālē sēž vīrietis, iegrimis pilnībā filmas burvībā, ko pastiprina 60.to gadu mūzika. Viņš blakus sev uz sola pret fotoaprātu atbalstījis telefonu, kas filmē. Es saprotu, tas tiešām ievelk un gribas to paņemt līdzi. Atomsprādziens ir patiesi skaists, pat fascinējoši skaists. Drausmīgi. Ne velti Putins arī ir aizrāvies.

Izejot ārā, pārsteidz ne tikai žilbinošā saule, bet arī milzīga ļaužu straume, jūtos kā pārplūdušas upes krastā, pat nezinu, kā tik pāri ielai.

MACBA ir liela, balta ēka, kuras priekšu apsēduši skeiteri un bezpajumtnieki. Ēka ir skaista, bet tukša, tomēr te ir šis tas labs. Tapies Venēcijas biennāles darbs, par kuru viņam piešķirta galvenā balva, vēl daži darbi par rakstīšanu ar vizuālās valodas palīdzību ir patiesi interesanti un aizrauj. Citādi liela vilšanās. Kreisums, imigrantu problēmas, diskriminācija, viss kā parasti, tikmēr visas apspiestās un atstumtās minoritātes ir pazudušas no Ramblas, kurā šodien valda tikai vietējo masas, īstie barselonieši mierīgi un lepni šodien izgājuši masveida svētdienas pastaigā Svētā Jura svētku gājienā.

Aizbraucu uz Placa de Espagna. Spānijas laukums ir satriecošs, lai gan daļēji tiek remontēts. Pūļi te ir lieli, ļaužu jūra un straumes, uzmanīgi lavos uz priekšu. Uz ielas cep desas, grillē uz oglēm ribiņas, gatavo paeļju, smaržo tas viss patiesi labi, bet man nav laika ēst; dodos uz Fundacio de Joan Miro.

Skats uz Katalonijas Mākslas muzeju cauri Venēcijas torņiem ir grandiozs. Strūklakas vēl nav ieslēgtas, bet varbūt sausuma dēļ pilsēta taupa ūdeni. Kaijas to izmanto un plunčājas strūklaku baseinos. Blakus bukšiem zied lavandas un kaut kāds smirdīgs krūms, kura salkano un šķebinošo smaku jutu jau vakar, bet noturēju par izkārnījumu dvingu. Kīniešu tūristi rauc degunus un iet to ostīt un tad patiesi šausminās. Vē, tiešām, tas ir tas, kas te smird pa visu pilsētu! Tas ir rododendram līdzīgs augs, no kura bāli dzeltenajiem ziediem nāk šaušalīgā smaka. Citi augi gan smaržo jauki. Aiz muzeja milzīgās ēkas sākas skaisti dārzi, no kuru terasēm paveras lielisks skats uz milzīgo pilsētu.

Miro fonda muzejā ir gaiši un viegli. Baltās sienās tomēr ir spēks. Ēka pati par sevi ir skaista, vienkāršas līnijas un elegantas gaismēnu spēles uz jumta terases. Te ir vijīga, samudžināta daba, tādēļ, lai to izceltu, ēkas ir baltas, taisnām līnijām un vienkāršām formām. Gaisma tajās veido grafiskus ēnu laukumus kā šaha spēlē, cilvēki ir figūras, kas kustas tās telpā. Ūbeles nomierinoši ūjina. Skats uz pelēko pilsētu lejā ir satriecošs – viss izbalējis – balts un zils. Te, uz fonda jumta terases ir tik labi, ka negribas iet tālāk, varētu te sēdēt pusi dienas.

Miro savulaik ir bijis Japānā. Japānas mākslas iespaidā tapušie darbi man patīk vislabāk. Parīzes laika darbi mani garlaiko.

Šļaksti un ļoti izstiepti, gari formāti. Skaisti un saviļņojoši. Viņš cīnījies ar gleznām, dedzinājis tās, domājis par antigleznām, mocījis un iznīcinājis tās. Mēs (LV) visu sablīvējam, taču Miro pierāda, ka tīri mākslinieciskie līdekļi nostrādā jaudīgāk. Līnija, laukums, balts fons, šļaksts, ritms – tas nostrādā. Nav nekā lieka, tikai tīra enerģija.

Mums viss ir pārblīvēts, dekoratīvs, daudzslāņains un sajaukts ar nesaprotamiem stilistiskiem risinājumiem. Viss piebāzts ar liekiem elementiem, kas nomāc un rada to kaitinošo paštīksmināšanās iespaidu. Mēs nemākam atteikties, vienkāršot, sakoncentrēt visu savu domu enerģiju vienā līnijā, šļakstā, triepienā, viss ir pārgleznots, saķibināts un nomocīts. Te cīnās par idejām, te nebaidās no viedokļa un pārliecības. Pie kājas, ka kādam tas nepatīk.

Skaistums ir askētismā, lakonismā, idejas vienkāršībā, momentānā enerģijas izlādē un monumentālā triepienā. Ir vai nav. Vidusceļa nemaz nav. Pārgleznošana netiek praktizēta, labāk to neveiksmi nosvilināt zilās liesmās un ņemt jaunu un tīru audeklu.

Muzeja kafejnīcā sajaucu cafē un cava. Smieklīgi, tagad kafijas vietā dzeru dzirkstošo vīnu elegantā iekšgalmā un sildos saulē. Galīgi nav peļami. Ir svētku sajūta.

Augstāk kāpjot Montjuic, dārzi klūst arvien aizraujošāki. Grieķu amfiteātris, kurā cilvēki sasēduši kā putni uz vadiem. Vakara saule met zeltainas gaismas strēles tepat uz klintīm, otrā pusē plešas franču stila dārzs. Te ir skaisti zaļš. Bukši, rozes, vīteņi un cipreses, apelsīni vīd kokos, viss zied, baloži un ūbeles ūjina, strazdi un citi mazi putniņi jūsmīgi dzied. Liegs miers, kurā patverties, kamēr lejā un tālumā līdz kalnam otrā pusē dun pilsēta. Milzīga un palsa. La Sagrada Familia izceļas, augšup tai līdzi slejas Marinas rajona torņi un augstceltnes.

Grieķu teātrī garmatains čalis spēlē flamenko. Skaisti, neuzkrītoši un romantiski. Zīmēju. Uz amfiteātra malas saulē sēž kalsns vīrietis un lasa grāmatu, blakus viņam novietots kruķis. Zīmēju, kā viņš sēž zem apgrieztiem kokiem, kuru sari savijušies dekoratīvā mudžeklī. Protams, tiklīdz sāku viņu zīmēt, viņš, kā to juzdams, izkustas. Lejā parītis strīdas. Daiļa meiča gaišmatainam puisim angliski saka, lai viņš beidzot izdomā, ko grib. Viņi, tiklīdz uzskicēti, pieceļas uz aiziet. Tik tikko paspēju. Ceļos arī es un eju pētīt franču dārzu, ieelpot tā cirpto bukšu rūgteno smaržu. Vīrietis, kas lasa, uzmet man īsu skatienu. Es pamanīju.

Kāpju lejā uz pilsētu. Serpentu takas, kāpnes, ejas un avotu kaskādes, no kurām baloži dzer ūdeni, tas burbuļodams, krīt pa mākslīgi veidotiem pakapieniem uz leju. Skaļums un troksnis tuvojoties pilsētas lejasdaļai kāpinās, ļaudus vēl drūzmējas galvenajās ielās. Rambla pilna, rīt būs pirmdiena, būs sagurums no svētkiem. Vakars. Domāju nopirkt paleju, bet pūlī atmetu šai domai ar roku un braucu uz Licau. Pēc picas. Glītais barista mani atminas. Esmu pārsteigta.

Pica garšo varen labi, apēdu to mājās, mazliet jau padzisusi, jo diezgan ilgi jābrauc ar metro, bet garda. Klāt piedzeru mazliet vīna, lai labāk nāk miegs. Kājas smeldz no noguruma.

Noņemu no margām izžautās drēbes, tās ir gandrīz sausas, nolieku tepat istabā uz krēsla, līdz rītam gan jau būs izžuvušas. Rīt būs jauna diena, bet vēl neesmu izlēmusi, kurp došos un ko darīšu. Par to domāšu no rīta, galu galā, tas ir gudrāks par vakaru.