22.aprīlis

Agri pamodos. Nomazgājos, izlietnē izskaloju drēbes un izkaru tās žāvēties uz metāla margām. Meža baloži dzenā viens otru akāciju zaros. Brokastis ieturu tuvējā parkā. Pie putniem.

Ilgi braucu ar metro, jo apmaldījos, neizdomāju, kā braukšu un, protams, aizbraucu nepareizi. Sāp galva. Vakar par daudz vīna iedzēru, šodien nevaru padomāt.

Man patīk šejienes suņi un vecie cilvēki. Īpaši interesanti ir vīrieši. Slaidi, skaisti un kopti. Skatos un brīnos. Metro brauc čalis persiku krāsas sporta tērpā, apkāries ar zelta ķēdēm un bučo savu gaiši rudo špicu, savu draudzeni viņš varbūt tā neskūpsta, kā mazo suņuku, ko tur kā bērnu rokās.

Izkāpu pie Triumfa arkas. Tā ir sarkana, īpatnēja, tieši Barselonai raksturīga stila būve, aiz kuras stiepjas gara pasāža, kuras malās mijas palmas un krāšņi lukturi, kuru pamatnēs ieslēgti elegantos liekumos soliņi, kur apsēsties tādiem nogurdinātajiem blandoņām kā es. Pie kājām tekalē baloži.

Centrālais parks. Visur melnie, tie izklāj pārdošanai kokvilnas pledus pludmalei. Kaut kas te baigi smird. Šausmīgi, tāda salkana sūdu smaka. Nevar izturēt.

Daļa koku vēl nav saplaukuši, to vijīgie zari met tikpat lokanas ēnas uz zemes. Viss liekts un plūstošs, savīts un liegs. Efeju paklājos zied klīvijas, lieliem oranžiem ziediem. Pie mums tās aug tikai puķupodos uz saulainām palodzēm.

Daudz putnu – baloži, ūbeles, strazdi, mājas un melnie, papagaiļi, kas neganti ķērc, žagatas un kaijas. Visi aktīvi un rosīgi, klaigā, dzied, ūjina un brīžiem nav saprotams, ko tie visi šeit ēd.

Parkā skraida arī balti Ēģiptes gārņi, tie ēd ēdiena paliekas, ko atstājuši bērnu ballīšu dalībnieki. Gārņi uzlasa baltmaizes un bulkas, kas pamestas zālē. Izskatās izmukuši no tuvējā Zoo dārza un tagad dzīvo savu dzīvi.

Zāle nokaltusi, šopavasar Katalonijā ir postošs sausums.

Apskatu krāšņo strūklaku ar pūķu skulptūrām, kuras ieskauj palmas. Viena tāda, sen mātes atvesta kā maza sēkliņa, aug manā istabā, te tās ir milzīgas, asās lapas duras baseina ūdens zilumā. Nomierinoši dūdo ūbeles, es zīmēju meiteni, kas sēž zem vijīgajiem kokiem un lasa grāmatu, manī ielīst miers, zīmēšana mani aizrauj. Saulē ir pat ļoti labi. Par maz man saules, par maz siltuma.

No sākuma eju uz MoCo Museum. te ir laikmetīgā māksla – Marina Abramoviča, Takaši Murakami, Benksijs un citi. Kolekcija patiesi laba. Mani sajūsmina Benksijs, laikam tomēr viņš ir šī laika izcilākais mākslinieks.

Mūsdienu laimetīgā māksla Benksija personā ir dzimusi no ielu mākslas un datora. Ir gan daži īpatņi kā čīliešu gleznotājs Guillermo Lorca, kurš glezno pat ļoti akadēmiski. Viņš uzglezno lielus, pat milzīgus audeklus ar absolūti fantastiskām kompozīcijām. Lorca ir Vasīlija Kandinska minētā galējība, tas, kurš savā daiļradē ir aizgājis pasaku valstībā. Taču var arī tā, tāds gaumīgs un efektīgs kičs.

Apskatu arī NFT kolekciju, bet to skaistums ir auksts. NFT ir pārāk skaisti, nedabisks ir to proponētais estētisms, tāda ir mākslīgā intelekta māksla, kam nav cilvēciskuma. Tā neraisa emocijas, jo tā strādā uz maņām, kairina tās, bet baudījumu (katarsi) nesniedz. Ir pat garlaicīgi.

Tad dodos Pablo Pikaso muzeju, kurš atrodas tepat blakus līdzīgā neogotikas stila ēkā ar iekšpagalmu.

Pikaso muzejā ir pilns ar apmeklētājiem, daži ļoti dzīvi apspriež redzēto.

Te ir Pikaso dāvātie agrīnie darbi, arī tie, ko viņš,vēl būdams pusaudzis, gleznojis skolojoties Barselonā un Madridē, pirmie Parīzes darbi un mūža nogalē tapušies keramikas darbi. Las Meninas zālē dzirdu sarunājamies krieviski:

– Kas tas ir ? Nav neviena šedevra!

Šie smalkie ļautiņi nezina veco joku, ka Pikaso ir tikai šedevri.

Las Meninas un citi Pikaso smērējumi laikam, dažuprāt, nav šedevri. Man gan patīk, Pikaso paņem. Las Meninas ir pilnīgi crazy, bet baloži uz meistara darbnīcas terases Kannās ir absolūti lieliski. Tur ir viss.

Spāņu gleznotāji triepj, jo tad ir jauda, ir nepasakāmais, ko rāda glezniecība.Tāpēc Pikaso ir ģeniāls. Viņš ir kā bītli rokenrolā, pateicis un uzgleznojis visu, savulaik cits ģēnijs – Ticiāns – ietiecās modernismā, aizskrēja priekšā savam laikam pāris gadsimtus uz priekšu un gleznoja jau kā 19. gs. impresionisti, tikai ar umbru.

Ar Pikaso vispār ir interesanti. No sākuma liekas, ka viss jau zināms, redzēts bilžu grāmatās, reizēm šķiet, ka sūds vien ir no tā Pikaso, bet viņš tomēr savaldzina, paņem ar emocijām un sajūtām. Viņš ir apliecinājums, ka gleznotājam par smadzenēm ir svarīgāki instinkti un liels darbs. Regulārs darbs. Smadzenes nevajag. Tikai tā iespējams ielikt gleznā sajūtas un izraisīt emocijas. Un tās nevar ielikt gleznojumā ar prātu. Vajag triept! Vajag maukt! Līdz, ko glezna sāk samocīties – viss, Pikaso liek to malā un ņem jaunu audeklu un atkal mauc. Ir vai nav! Nav ko raustīties un daudz filozofēt.

Eju tālāk pa vecpilsētu. Placa de Jaume, kur biju vakar, nopērku saldējumu. Maskarpone ar valriekstu saldējumu, garšo izcili. Aplūkoju jauku pagalmu ar aku un vistērijām uz balustrādes, baznīcā neeju, nav noskaņojuma.

Visur spēlē ielu muzikanti. Flamenko, pasaules klasika, kāds šķībi trenējas pūst Bītlu un Frenka Sinatras dziesmas. Šķībi, brīžiem nebaudāmi, bet uzcītīgi turpina.

Tālāk līdz ar kaitinošu tūristu straumi eju uz krastmalu. Nodalos no pūļa mazā ieliņā, no kādas žalūzijas manī noraugās smēķējošs Seržs Geinsbūrs. Sāp galva. Visu dienu sāp galva, šķiet, man ir sākusies migrēnas lēkme.

Izeju krastmalā un sajūtu neciešamu izsalkumu, tas ir tik liels, ka dodos pirmajā restorānā, ko redzu, nemaz nedomājot. cik man tas izmaksās. Viesmīlis, kungs gados, līdzjūtīgi manī noskatās, viena, sagurusi, skumīgi sēž pie balti klāta galdiņa. Ēdu gaspačo, lēni malkoju espresso, izderu daudz ūdens, kas palielina manu rēķinu, cerībā, ka rimsies galvassāpes, bet tas līdz tikai uz brīdi. Tam seko paelja Marinera ar jūras veltēm, klāt glāze balta Chardonney. Viss ir tik garšīgi, ka nemaz nenožēloju, ka šeit ienācu, varu taču atļauties sevi palutināt un paēst restorānā.

Paēdusi un atpūtusies, eju uz krastmalu, tur apsēžos ūdens malā un zīmēju jahtas, mazas meitenītes baro zivis ar maizi. Zivis šeit dzīvo netīrā ūdenī, sekundēs visu aprij, bet var saprast, cilvēki met pārtiku visur. Ēdamā te ir ļoti daudz.

Šaurajās ielās visur grafiti. Tie ir pat ļoti aizraujoši, apgleznotas visas bodīsu žalūzijas. Taču vietām piemīzts, smird un ir piedrazots. Barselona ir pretrunīgu aromātu pilsēta, urīna un paģiru smakas mijas ar kanēli, vaniļu un vidusjūras asajām smaržām, jūras alģu un zivju aromātiem, kas pat šķiet tīkami.

Aiz uz akvāriumu. Spiedzoši, traki bērni, visur kāds sīcis kliedz, ieraugot krāsainas zivis, uzrakstus neaiztiec stiklu neviens neievēro. Lielajā akvārijā, kāds bērns tā sabīstas no haizivīm, ka sāk pilnā balsī bļaut. Zobi viņām patiesi ir atbaidoši. Pats skaistākaistākais ir astoņkājis. To tiešām nevar ēst. Skaista ir arī zaļā ķirzaka ar rozā galvu, tā saucamais Ķīnas drakons, tas neksutīgs sēž ūdens baseinā un dusmīgi skatās. Tomēr vilšanās – Antverpenes Zoo akvāriji pagājušo vasar mani saviļņoja vairāk.

Sēžu nokaltušajā zālē un zīmēju. Sāp galva, neciešami, ūdens iedzeršana nelīdz. Zīmēju Dievmātes skulptūras siluetu un palmas, kuru lapu vēdekļus rausta vējš. Tad zīmēju pārīti un jahtas, vēlāk velkos uz Kolumba statujas pusi.

Kristofora Kolumba laukuma atjaunotās, melni krāsotās lauvas apsēduši bērni. Tie pārsvarā ir imigrantu bērni. Tās ir koloniālisma sekas, imperiālistiskās lauvas – bagātības un varas simbols, tagad tiek apsmietas triumfējošās pašbildēs. Amerikas atklāšana, šis lielais notikums, kas ļāva Spānijai, Itālijai un citām Rietumeirpoas valstīm kļūt neticami bagātām, sagādājusi tām negaidītas sekas, tagad Eiropu pārpludina visu rasu, kultūru un reliģiju pārstāvju pūļi, kas krāsainos tērpos, apgādājušies ar jaunākajiem mobilo telefonu modeļiem, pašapzinīgi pastaigājas pa Ramblu. Tagad apspiesto un kolonizēto pēcteči jāj kolonistu varenos simbolus. Te ir īsts Bābeles tornis.

Slavenā Rambla, tik daudz cilvēku, ka griežas galva. Man nekad nav patikuši pūļi. Jau pienācis vakars. Krēslo.

Nopērku itāļu picērijā ļoti garšīgu picu. Divi kungi pie letes dzer kafiju.

Baristam nepatīk, ka es nolieku banknoti uz galda. Jādod nauda rokās!

Mācos.

Atvadoties viņš itāliski nosaka:

– Grazie mille!

Brīžiem man sajūk itāliešu un spāņu valodas, un izskatīgais barista šo sajukumu tikai pastiprina, lai gan viņš brīvi runā angliski. Visas valodas sajaucas kopā, un es nevaru pateikt vairāk neko.

Picu apēdu Katalonijas laukumā, sēžot uz nestrādājošas strūklakas baseina malas. Visi soliņi aizņemti, sēdi kaut vai uz zemes. Pica garšo lieliski, it sevišķi Margarita. Tad kāpju metro un braucu mājās. Metro tomēr ir nogurdinošs. Sāp galva. Nenormāli. Paliek arvien sliktāk. Sāk palikt slikta dūša, saņemos, būtu žēl visus šodien baudītos gardumus izvemt kādā vārtrūmē vai nolaist podā. Mājās iedzeru zāles, labi, ka tās paņemu līdzi. Iedzeru uzreiz divas tabletes. Guļu gultā, tumsā un gaidu. Pēc brīža sāpes sāk atkāpties.