21.aprīlis. Rīga => Barselona

Iepriekšējā vakarā man ienāca prātā atklāsme – mīlestība ir lēmums. Izvēle.

Mani jau vairākas dienas mocīja vēlme aizbraukt. Tikt prom, būt vienai, uzelpot un pievērsties kaut kam citam. Aizmirsties. Tādēļ ierastā satraukuma vietā pirms lidojuma manī ir lietišķs miers, laicīgi saliktas mantas, visi darbi izdarīti, dzīvesvietas atrašanās vieta izpētīta kartē, noskaidroti visi transporta veidi, kā tur nokļūt. Šoreiz, ņemot vērā iepriekšējo braucienu kļūdas, es sagatavojos rūpīgi. Vienkārši negribas čakarēties ar neparedzamām situācijām, kuras es varu novērst. Es gribu mieru.

Lidojuma laikā lasu Vasīlija Kandinska darbu “Par garīgumu mākslā. Jo īpaši glezniecībā”. Brīžiem grūti sakoncentrēties, pat aizmiegu, tā trīs ar pusi stundas paiet diezgan ātri.

Skats no lidmašīnas uz pilsētu ir gradiozs. Pamanu izceļamies Sagrada Familia žuboroto siluetu paceļamies virs pilsētas. Gaisma te balta, viss kā caur krītu.

Barselonā ir saulains laiks, nedaudz siltāks kā Latvijā. Būs labi, man ir tāda sajūta. Ilgi jāgaida bagāžu, tikmēr skatos lielā ekrānā sieviešu tenisu. Kāda sieviete aizstiepj manu koferi; ir trīs vienādi gaišzili koferi, bet drīz vien viņa atnāk atpakaļ uz somu atdod. Ienāk prātā, ka vajadzētu kaut ko uzzīmēt uz tā, lai pati varu uzreiz savējo atpazīt.

Braucu stundu ar metro, viss saprotams. Man tomēr ir skumji, domas atgriežas un griežas, neatkāpjas. Sāp tomēr, ka nekas nesanāca. Jūtas bija. Spēcīgas.

Skatos kā jauna sieviete tur rokās meitiņu, kas veras telefonā, pie sevis nodomāju – bojā bērnu. Es laikam esmu viens no retajiem cilvēkiem, kas brauc metro un neskatās telefonā. Pēkšņi meitenīte jūt manu skatienu, paskatās uz mani ar lielām melnām acīm un uzsmaida. Es zinu, ka man būtu meitiņa, ja viss būtu citādi. Jūtu.

Virs metro loga reklāma, kurā sieviete noliekusies downdog pozā, zem viņas rāpo maza meitenīte rozā rāpulītī, man bakus stāv sievietes, rāda telefonā viena otrai savu zīdaiņu foto un kaut ko spriež. Te viss notiek, nav tā nožēlojamā bezcerības sajūta, kāda ir mājās.

Kāds vīrs apsēžas man blakus ( viņš ir mazliet dīvains, jo uzvedas citādi), viņš diezgan neslēpti skatās uz mani, redzu to pretējā loga atspulgā, te reti kurš tā pēta citus pasažierus, skaitās nepieklājīgi. Varbūt viņš mēģina saprast no kurienes esmu. Angliete, skandināviete, poliete? Metro tomēr nogurdina.

Dzīvokli atrast sagādā grūtības, maldos pa ielu labirintu, tomēr beidzot esmu uz Google redzētās ielas stūra. Viss sakrīt, esmu klāt. Bet tālāk viss vairāk neiet tik gludi, saimniece knapi runā angliski, dzīvoklis smird pēc ēdiena, es to ciest nevaru, bet man ierāditājai istabai nav ne vainas, tikai netīri dvieļi karājas aiz durvīm uz āķa, taču apvaldu savu sākotnējo netīksmi, jo tas ir tas, ko varēju atļauties, jumts uz galvas ir, gulēt ir kur, nomazgāties arī, ar pārējo es tikšu galā. No stress. Pagalms gan interesants ar ziedošām baltām akācijām, palmām un ziļi krāsotiem betona soliem. Kluss, tik aijājoši dūdo baloži un ūbeles.

Iekārtojos, aizskrienu uz tuvējo veikalu sapirkt ēdamo vakaram, atnesu to visu atpakaļ, pēc tam dodos ārā apskatīt pilsētu.

Vistuvāk manai dzīvesvietai atrodas Sagrada Familia. Izkāpju no pazemes tieši dievnama pakājē, te ir daudz cilvēku, iela skaļa, rīb urbji un dun ceļamkrāni. Katedrāle vēljoprojām nav pabeigta. Otrpus ielai pretī veras skaldīti, drūmi tēli no Bībeles. Stils ir tik jocīgs, grotesks un traģisks vienlaikus, ka pirmajā brīdi nevaru noformulēt savu attieksmi pret redzēto. patīk, nepatīk, bet kaut kas tajā tomēr ir. Biļetes dabūnamas tikai tiešsaistē, tātad tik vienkārši tur tikt iekšā nevarēs. Apeju baznīcai apkārt. Te ir vēl vairāk cilvēku, tie drūzmējas pie baznīcas vecās fasādes, kuras autors ir Antonio Gaudi. Torņi vēl nav pabeigti, bet evanģēlistu tēli – ērglis un vērsis izskatās kā eņģeļi, visaugstāk slejas Zvaigznes tornis, zemāk balts balodis, Svētā gara simbols, paceļas virs zaļa cipreses koka, kurā mīt citi balti baloži, zem tiem nišā virs centrālā portāla ir attēlota svētā ģimene – Jāzeps un Marija, kuri apjūsmo jaundzimušo Jēzu silītē. Aizeju dziļāk Gaudi parkā, apsēžos uz soliņa un ilgi skatos pelēcīgajā dievnama siluetā, kas atgādina smilšu pili, kādu pilināju bērnībā jūrmalā no slapjām smiltīm. Varbūt tā ir kāda nedaudz baisa bērnības vīzija, kas bijusi pamatā šī dievnama iecerei. Tā atgādina sapnī redzētus fantastiskus tēlus, ko ar tīru, loģisku prātu nevar izdomāt.

Eju taisni uz leju, uz jūru. Te ir īsts jahtu mežs, savu mūžu tik daudz jahtu neesmu redzējusi vienkop. Taču aizejot tālāk pa molu, skatam atveras skats uz līci, ar zeltainu pudmali, kuru apskalo gaišzili viļņi, un gar malu aug palmas. Kaijas te pikē un pavada katru kuģīti, laivu un katamerānu, kas ienāk vai iziet no piestātnes.

Ūdens jūrā gan auksts. Ledains.

Te ir citāda gaisma. Palsa. Jūrai cits zilums. Vēsāks un gaišāks. Vidusjūra ir pelēkzila, smaržo pēc Vidusjūras virtuves, tā garšīgi un patīkami. Piekraste tumša, vilnis spēcīgs un plašs, tā baltumā atmirdz ultramarīns.

Parku augstajos kokos klaigā zaļie papagaiļi, te izveidojuši savas milzu ligzdas un dzenā viens otru. Ūbeles klusi dūdo. Atminējos Asīzi, tur arī tās radīja šo miera un maiguma sajūtu. Tās šeit ir visur. Un tas man patīk. Rīgā man pietrūkst to dūdošanas.

Vakara krēslā melns iezīmejas pilsētas siluets, ar torņiem, palmām, Diemātes kronēto stāvu, Kristofora Kolumba statuju ar, pret jūru izstiepto, roku, jahtu mastiem un Montjuic kalnu fonā, no kura pa trosēm turp un atpakaļ slīd funikulieris.

Krēslā virs ūdens jahtu piestātnē lidinās sikspārņi.

Pilsētas šaurās ieliņas tumst, veikaliņi un tetovēšanās saloni slēpj savu slogus aiz grafiti zīmējumiem klātām žalūzijām. Mostas bāri un kafejnīcas. Es mados ielu labirintā, lai gan tās ved taisni, un zaudēju orientieri. Negaidīti nonāku Džordža Orvela laukumā, kura ventrā slejas dīvaina abstrakta skulpūra no akmens un metāla, apkārt tai piepildītas āra kafejnīcas, pazudušas cilvēku balsu murdoņā. Eju tālāk, nonāku rātsaukumā Placa de Sant Jaume. Te izgaismots rātsnams, kuru rotā Spānijas un Katalonijas karogi, tie plīvo ap Svētā Jura statuju, kas, straujā zirgā jādams, ar šķēpu uz zemes nogrūdis pūķi. Visu izgaismoto ēkas fasādi rotā lielas no plastmasas veidotas sarkanas rozes un zaļi zvīņota pūķa muguras daļa fasādes lejasdaļā. Parīt Svētā Jura svētki, kurus, acīmredzot, te nopietni atzīmē.

Nostaigājos galīgi beigta, pat padomāt nevaru, taču pilsēta mani ir sākusi intriģēt.

Kad atgriežos mājās, jau ir satumsis. Rajons tomēr man patīk.