Imants Vecozols. Gaismas laušana.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

11.03.2023.– 23.07.2023.

Glezniecība, par spīti savam elitāra un vecmodīga medija zīmogam, ko tai uzspieduši ļaudis, kas tajā īsti neorientējas, ir varena. Varena un izcila tā ir tāda meistara acu, rokas un otas radīta, kā cienījamo vecumu sasniegušais gleznotājs un pasniedzējs Imants Vecozols.

Ienākot izstādē, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet drūma un gandrīz melnbalta (tas ir patiesi mānīgs iespaids) krāsu daudzveidība un niansētība ātri vien savaldzina. Klusu jūsmu rada katra glezna, kas pārsteidz ar savu jūtīgumu, gaismas dzidrumu, noskaņas smeldzīgmu, kas tik ļoti precīzi rāda dzīves realitātes, tās runājas un atveras, un no tās daudzajiem slāņiem atšķetinās kāds svarīgs, bet vārdos un domās grūti noformulējams kodols. Tas ir saprotams ar acīm un sirdi, arī prāts šeit ir bezspēcīgs, jo tam cilvēka dzīvē nemaz arī nav tik liela nozīme. Mēs mīlam ar sirdi un acīm, bet glezniecība, kā pats meistars atzīst LTV1 raidījumā “Kulrtūrdeva’, ir mīlestības forma. Izstādē “Gaismas laušana” tā ir redzama, gaisma salūzt un padodas, gleznotāja acīm pamanīta un ar viņa rokas triepto krāsu palīdzību notverta uz audekla. Tā rodas mīlestība. Cauri interesi, darbu, garu mūžu, kas tai veltīts.

Vecozola gleznās var redzēt, cik zinošs un izglītots gleznotājs viņš ir, ne velti liela daļa no mūža veltīta glezniecības pasniegšanai. Mācīšana palīdz domāt par glezniecību, runāt par to, skaidrot un izprast, saskatīt likumsakarības, atklāt tās nerakstītos noteikumus, ko nodod meistars māceklim. Tā ir sava slepena, smalka un jūtīga pasaule, kas atklājas šeit, samērā nelielajā izstādē, kas aptver 74 gadu ilgu gleznotāja ceļu. Un tas vēl turpinās un nemaz nedzaudē savu dzidrumu, spēku, pat ir iemantojis zināmu ekspresivitāti, kas nākusi līdz ar kara ēnām Ukrainā.

Tomēr nepamet sajūta, ka šie darbi nav par karu no mums netālajā zemē, bet gan apr nabadzību, postu un neizdarībām pašu mājās. Tas ir tas neglītais, ko meistara acs ieraudzījusi, sirds uztvērusi, ar sāpi un līdzpārdzīvojumu, viņa otas un rokas, kas līmējušas kolāžas, tagad mums atsedz skatienam, lai mēs taptu redzoši un patiesi, nevis izliktos, ka dzīvoja skaistā, sakārtotā un taisnīgā pasaulē. Taču par spīti šīm šausmām, nekārtībai un gandrīz fiziski sajūtamai netīrībai, katrā no darbiem atklājas arī cilvēcība. Tāds tas cilvēks ir, atliek vien pasmaidīt un noplātīt rokas. Un tajā ir skaistums. Tā ir bezspēcība, kas māca pieņemt, samierināties un dzīvot dzīvi tālāk ar mīlestību un sapratni.

Aizkustinoša ir izspiesto krāsu tūbiņu kaudze, kas novietota kā instalācija izstādes telpā uz balta postamenta. Tā ir privāts un slavinošs žests garajam mūžam un glezniecībai, tā lieliski papildina izstādes noskaņu, savijas un delikāti skaidro skatītājam, cik pūļu, cik krāsu, cik stundu aizvadīts, lai taptu šie un vēl neskaitāmi darbi.

Vecozols ir pazīstams kā baltās krāsas meistars. Viņa baltais ir tīrs kā svaigi uzsnidzis sniegs, kā kazas piens un balta rīta gaisma rudenī, tā ir tik dzidra un rāma, ka pat var nemanīt līmēto kolāžu kārtas un šķietami nevērīgos triepienus, kas veido gleznojuma tekstūru un daudzslāņainas faktūras. Gaisma pār tām prevalē, jo tā ir pati svarīgākā. Tā ir glezniecības pirmsākums, kas atklājas caur krāsām. Gaisma tapa vispirms.

Noslēgumā varu tikai piebilst, ka izstāde ir kompakta un ļoti koncentrēta, jo tas patiesi ir grūts uzdevums atklāt un parādīt septiņu desmitgažu garu radošu mūžu. Taču skaistums, baltās gaismas valdzinājums un milzīgā pieredze, kas ietverta šajā izstādē, ir patiesi aizraujoša un apstiprina, ka glezniecība, tās celākajā izpausmē, ir mūžam dzīva.