Andris Kaļiņins. Baltā Zāle

Mākslas telpā TUR no 23.02. – 25.03.2023.

Durvis ir ciet un tikai neliela norāde atklāj, ka šeit ir izstāžu telpa TUR. Atveru melnās durtiņas, izkūņojos cauri plēves kārtām, kas aiztur aukstuma ielaušanos, un nonāku dīvainā telpā, kuras centrā ir siltumnīcai līdzīgs kubs, kurā sēž jauna meitene, kas pieskata izstādi. Viņa laipni mani izvadā pa izstādi un izstāsta mākslinieka domu gājienu. Pati brīnos, ka tas mani pat iepriecina, un nemaz nekaitina, ka neļauj pašai apskatīties vispirms, bet pastāsta, lai es ieraugu. Un es sāku redzēt un likt kopā ar saviem iespaidiem, ar savām zināšanām. Kaut ko es noteikti nebūtu sapratusi vai pamanījusi, jo telpa ir tik specifiska, drēgna un tumša, ka maza ekskursija ir tik tiešām lietderīga.

Šeit gleznas ir kā instalācijas, tādēļ tās tomēr zaudē un nespēj skatītājam eksponēšanas dēļ atklāt savas nianses un glezniecisko smalkumu, taču izstādes iekārtojums ir interesants, pārdomāts un mākslinieka ideju atklājošs.

Sākums ir dzeltens, lai gan telpas tumsā, tas izskatās zaļgans. Gleznu forma uzreiz izraisa asociāciju ar viduslaiku glezniecību, savukārt dzeltenais (Primary Yellow) raisa domas par zeltu, kas mēdz rotāt madonnu un dažādu svēto tēlus, kas skumjām acīm no šāda veida formas koka paneļiem noraugās skatītājam pretī. Viens no darbiem, ja pieiet ļoti tuvu klāt, ir ar skaistu plaisājuma efektu. To šeit ir grūti saskatīt, un tieši knapi saredzamais plaisājums rosina vēlēties Kaļiņina darbus apskatīt tīrā baltā telpā ar dienasgaismu, kas krīt no plašas jumta šahtas, lai visus šos smalkumus, kas tagad nenolasās, varētu saskatīt un izbaudīt. Tad varētu patiesi saskatīt, kā viens pigments, kura nosaukums ir uzrakstīts uz gleznas virsmas dažādās valodās, ir pielietots un autora interpretēts.

Tālāk apskatāma triptiha virotne gluži kā Renesanses laika altārglezna, tas noklāts ar pašu dīvaināko, bet renesanses (un ne tikai, un arī es esmu tā cienītāja) ļoti raksturīgo pigmentu – kaput mortum (Mars Violet). Pat dižais Mikelandželo to klājis fonā savām grandiozajām figūrām, apgleznojot Siksta kapelas griestus, un leģendas vēsta, kā, pieprasījuma dēļ, savulaik tikušas postītas kapenes Ēģiptē, no kurām izceltās mūmijas saberztas smalkā pulverī, lai iegūtu šo, mākslinieku tik ļoti iekāroto, pigmentu.

Renesanses laikam seko apgaismības laikmets, kad mākslinieki gleznoja parādes un izmērā mazākus, intīmākus portretus, kā arī laulāto dubultportretus. Tos Kaļiņins ir nodalījis vienu no otra katru savā audeklā, kura proporcijas atbilst parādes portreta pilnas figūras gleznojumam. Es pat redzu, ka sieviete sēž, bet vīrietis lepni izslējies stāv. Vismaz tā es viņus iztēlojos, to man neuzbāzīgi palīdz ieraudzīt zem koši zilās (Royal Blue) krāsu kārtas redzamie uzlīmētie audekla ielāpi. Tādi ir arī mazajos gleznojumos, vietās, kur parasti ir iekomponēta portretējamā seja.

Vienīgais gaismas avots šeit ir kastē iebūvēts prožektors, kas izgaismo pie griestiem slīpi iekārtus divus baltus plafonus (Titanium White), kas gaismai atstarojoties met mēnesnīcai līdzīgu blāvu gaismu. Tie ir divi baltie titāni – īsti milži, kas lauž tumsu un apstaro pārējos darbus.

Apejot kubveida siltumnīcu, pie pretējās sienas atklājas gleznu un gaismas instalācija. Pirmajā acu uzmetienā škiet mulsinoši; gleznas samontētas kopā, skatītājam ir eksponētas ar neglīto aizmugures (slēpjamo) daļu, kamēr uz sienas izstarojas sarkanas, dzeltenas un zilas krāsas gaisma. Taču šeit atklājas mākslinieka atsauce uz Aizeka Ņūtona un Johana Volfganga Gētes gaismas un krāsu teorijām, kas vēl aizvien ir interesantas visiem, kas glezno un mācās gleznot. Gaismu spēles, kas atstarojas no iekrāsotajiem audekliem, atklāj, kā strādā gaisma un krāsa. Un vienmēr taču ir interesanti paskatīties, kāds audekls izskatās no otras puses, jo te atklājas gleznotāja patiesā daba un attieksme pret savu profesiju. Kaļiņins neslēpjas un mazliet ar to koķetē, sak’ nav jau nekā slēpjama.

Pie blakus sienas, ja jaukā meitene man to neparādītu, es nepamanītu, kādu svarīgu ierīci. Tas ir speciāls muzejos izmantots termometrs, kas parāda temperatūru un gaisa mitrumu telpā. Tas ir būtiski, lai nodrošinātu gleznām tīkamāko temperatūru, jo tās ir jūtīgas pret gaismu un mitrumu – ideālos uzglabāšanas apstākļos gleznas uz audekla, ja tās ir tehnoloģiski pareizi tapušas, ir mūžīgas. Termometrs rāda +4 pēc Celsija un 65% mitruma. Šaubos vai tie ir labākie apstākļi gleznojumiem, bet līdz ideālām un piemērotām telpām šāda tipa glezniecībai mums, šķiet, vēl ilgi jāgaida, ja vispār ir cerības tādas sagaidīt.

Mans deserts un šīs izstādes saldais ēdiens ir melnā glezna (Lamp Black). Melnais kvadrāts, ko aizsāka Kazimirs Maļevičs un melnās krāsas skaistums, ko līdz estētikas un gaismas nesašanas pilnībai izkopa pērn 102 gadu vecumā mūžībā aizgājušais franču gleznotājs Pjērs Sulāžs, šeit atklājas visā pilnībā un savaldzina. Katrs triepiens spīd gaismā, zaigo, atspīd gaismu, mirdz, lai gan tiešā un rāmā dienasgaismā tas noteikti izskatās atbilstoši fizikas likumiem perfekti melns, jo pilnībā uzsūc sevī gaismu. Glezna sevī ievelk gaismu un reizē atdod to – gluži kā patiesa un dievišķa mīlestība tā atklājas un zaigo absolūti skaista, bet skaistums atbruņo, savaldzina un iedvesmo, vienlaikus glābj un dara cilvēku, kas uz to skatās, labāku. Kaut viens cilvēks, kas to ierauga un novērtē, jau ir daudz, jo tas viens vienīgs cilvēks ir vesela pasaule, kas sīks un mazs, meklē šajā nemierīgajā un pret visu vienladzīgajā pasaulē kādu kripatu jēgas.

Atvados un, pašķirot plēves lēverus, brīdi tajos sapinos līdz atrodu mazās melnās durtiņas, atveru tās un no jauna izeju ārā pasaulē.