Es protams nenoturējos un mēģināju rast atbildes. Varētu domāt, viss ir skaidrs, nav ko vēlreiz iet. Taču reizēm ir interesanti paklausīties, ko paši autori stāsta par savu veikumu.

Mani pārsteidza tas, ka par spīti tam, ka tikšanās bija diezgan plaši izreklamēta, uz to atnāca Sandras Strēles studiju biedri no LMA doktorantūras, daži pasniedzēji, draugi un tikai pāris interesenti no malas. Palika mazliet skumji, jo ir pilnīgi skaidrs, ka jaunu mākslinieku māksla nevienu tā īsti neinteresē. Purvītis – jā, Lancmanis un Tabaka – jā, bet līdz ko ir kāds no jaunajiem tā – tie jau ir tikai tādi smērējumi.

Pastaiga ar vīna glāzi rokā nelielā kompānijā ir laba doma, bet… līdz brīdim, kad draugi un kolēģi, jau pamatīgi iesvilpuši, sāk jaukties pa vidu izstādes autores stāstījumam, klūst skaļi, kā allaž pārņemti ar sevi un saviem stāstiem. Tā ir vēl viena mākslinieku un pasniedzēju profesionālā kretīnisma izpausmēm, kā arī necieņa pret jauno mākslinieci, kura arī nemaz vairs nav tik jauna un nezinoša.

Mani novērojumi un secinājumi par citātiem, ietekmēm un pašcitātu klātesamību apstiprinās, taču uz manu jautājumu par dekorativitātes un stila jautājumiem Sandra īsti neatbild, jo laikam jau par to nav īsti domājusi, tikai ļāvusies valdzinošajai radīšanas spēlei, ironijai un varbūtējai snobiskās publikas reakcijai uz sliktu gaumi, nepareizu perspektīvas zīmējumu, pārliecīgu buržuāzismu, un tas atkal raisa pārdomas, cik ļoti Latvijas mākslinieki viens otru pieraduši zvetēt, nemitīgi piesienas un nerespektē otra kolēģa izpausmes un uzskatus. Tas šķietami ir radījis nedrošību un vienlaikus nevēlēšanos provocēt publiku (galvenotkārt citus māksliniekus) ar smagām tēmām, drīzāk tie ir tādi it kā bērnišķīgi jociņi, nekaitīgi, krāsaini, bet gaumīgi, tehniski nevainojami izpildīti, dekoratīvi un ironiski. Citu te tiešām nevajagot meklēt, lai gan es redzu, ka daudzstāvu mājas ieaug sēnēs un nezālēs, kas apliecina manu sajūtu par savdabīgu nolemtības sajūtu. Nezāles kā antenas pārņēmušas to jumtus un tumšo lodziņu prātus, tikmēr gleznas lido tukšumā, tām līdzi planē nepiepildītās cerības. Tās bezmērķīgi lido zeltainā kosmosā.

Neesošais Laikmetīgās mākslas muzejs šajā viegli bohēmiskajā sarunā (ne tikai gleznā) parādās kā mūžīga problēma un mūsdienu mākslinieku bezcerības un melanholijas iemesls. No vienas puses es arī kā skatītāja un mākslas baudītāja jūtu skumjas un apātiju par šāda muzeja neesamību, bet kā māksliniece es jūtu arī vienaldzību šajā jautājumā, jo neba mani darbi tur kādreiz būs.

Aktuāla ir arī tēma, kur pēc tam to visu (lielos gleznojumus) likt? Darbi pēc izstādes beigām atkal saguls speciāli izbūvētajos statņos. Grēdās. Tikmēr taps jauni darbi, un cikls sāksies no jauna. Īsts samsāras loks. Taču, ja nebūtu šīs mākslinieku apsēstības ar darbu radīšanu un kņudošās vēlmes tomēr nodarboties ar šo pavisam neracionālo un nerentablo nodarbi, tad mums mākslas nebūtu vispār. Mēs arī paši visdrīzāk kā nācija vairāk nebūtu.

Mani pārsteidz matrjoškas. Atkal. Tās tomēr izraisa emocijas, un tās izrādās var vēstīt par karu. Daļa no tām ir ierāmētas melnos rāmīšos un izvietotās, tā lai veidotos X burts jeb krusts pāri. Tātad daļa no tām ir “mirušas”. Un kam pieder matrjoškas? Krieviem vai ukraiņiem? Abas puses šajā karā vēršas pie mātēm (matrjoškas izskatās pat ļoti mātišķas), nosoda, kaunina tās, it kā to varā būtu apstādināt Tanata spēku un izraut aiz piedurknēm un ausīm savus dēlus no ierakumiem, atraut tos no viens otra rīkļu griešanas. Ne mātes, ne sievietes neuzsāka šo karu, bet doties vardarbība, ko pret okupētajās teritorijās palikušajām sievietēm veic okupanti, ir naidnieka pazemošana un demoralizēšana. Viņas ir tikai lietas, instruments kā pieveikt pretinieku. Tā matrjoškas turpina savā bezspēcībā plikšķināt lielās, naivās acis. Viņas nav cilvēki. Viņas ir simbols, glītas lellītes ar daudzām mazām lellītēm (bērniem) iekšā, smukas un krāsainas, tāpēc tās ir pateicīgas gleznošanai, it īpaši ar akvareli.

Vai tam vispār ir kāda jēga? Pēc sarunām, kad jutu, ka tomēr ir laiks doties savās gaitās, es sapratu. Radīšanai ir jēga. Tā nav sievietes misija, bet gan viņas daba, kas pieprasa radīt. Un, ja nav cita, ko radīt, tad jāglezno bildes. Daudz un lielas. Jāglezno dikti daudz, izmisīgi un kaislīgi, tad gleznām virknējoties top milzu bilžu grāmata tiem mazajiem, kas dus uz mākoņa maliņas un kavējas nākt no tās lejā šeit pie mums.