Gultā ar Botičelli
Franču rakstniece Sofija Šovo (dzim. 1953.) jūtami aizrāvusies ar tiešām vilinošo Itālijas renesanses laiku, un viens no tā laika izcilākajiem māksliniekiem nepārprotami ir Sandro Botičelli (1445 -1510) īstajā vārdā Alesandro Filipepi. Viņam veltīts otrais autores romāns triloģijā, kas vēsta par Filipo Lipi, Sandro Botičelli un Leonardo da Vinči dzīvēm. Šovo šajā darbā lasītājam rāda rūpīgi izpētītu laikmeta fonu – mākslinieka dzīves laikā nudien nevar sūdzēties par garlaicību Florencē, bet tā kā par Botičelli personīgi dzīvi ir zināms patiesi maz, tad rakstniece ļaujas savai visnotaļ nevaldāmajai fantāzijai un uzbur krāšņas un tik intīmas ainas, ka, šķiet, pati ar sveci būtu stāvējusi klāt pie Botičelli gultas. Tā nepārprotami ir romāna privilēģija, autors var fantazēt uz nebēdu, taču tas ir tik raksturīgi sievietēm autorēm, ka viņas pat labi domātu romānu, kas pretendē uz vēsturisku, sabojā ar erotiskai literatūrai t.s. “sieviešromāniem” raksturīgām ainām. Tas padara visu nenopietnu, strauji pavērš romāna akcentu no mākslas kā mīlestības valodas, kā pati autore to ir deklarējusi, uz pārāk detalizētu seksa ainu aprakstiem. Trauslā gaumes robeža tomēr bija jānotur, bet šaubos vai tas ir izdevies. Šis gan nav pirmais vēsturiskais sieviešu sarakstītais vēsturiskais romāns, kas dēļ pārspīlētām seksuālām ainām, kļūst par pārāk klaji tendētu uz sieviešu auditoriju un līdz ar to zaudē mākslinieciskās kvalitātes ziņā, lai gan šī romāna sākums ar pikantajām ainām starp Botičelli un viņa mācekli Pipo šķita pat daudzsološs.
Svētais
Brīnišķīgi ir attēlots laiks Florencē 15. gs. 70.tajos, kad valdīja Mediči dzimta, tas ir laikmets, kad plaukst mākslas mecenātisms, vienlaikus sabiedrībā valda brīvi uzskati, uzdzīve un homoseksuālisms kā modes lieta. Botičelli vēl ir jauns un sākas viņa karjeras uzplaukums. Florencē ierodas Leonardo da Vinči, kurš ir pāris gadus jaunāks par Botičelli un tikai sāk savas mākslinieka gaitas. Starp abiem māksliniekiem uzplaukst simpātijas, cieņa un savdabīga sāncensība, jo abi tēloti kā diezgan atšķirīga tipa personības. Te parādās arī mītiskā skaistule Simoneta Vespuči, kura ir modelis un vēlāk mūza daudzām Botičelli gleznām. Simonetas tēls ir vēss un atturīgs, taču tas intriģē un rosina domāt, kas bija viņas skaistuma un pievilcības pamatā, jo divdesmit gadu vecumā viņa pēkšņi mirst, un turpina dzīvot Botičelli gleznās. Nāves mistērija šeit ieskanas kā dobja skaņa pilnasinīgā simfonijā. No nāves nav pasargāts neviens – ne jauns, ne skaists, ne dižciltīgs, ne bagāts. Visus reiz tā skārs.
Pakārtie
Spilgti un biedējoši ir attēlots viens no asiņainākajiem notikumiem Florences vēsturē – tā ir Paci sazvērestība. Sazvērnieki veic atentātu pret Mediči katedrālē Lieldienu dievkalpojuma laikā, tiek nogalināts izslavētais skaistulis, Lorenco Lieliskā jaunākais brālis Džuliāno Mediči. Pēc tā seko izrēķināšanās ar Paci dzimtu un tās pietuvinātajiem, un tā laika cilvēku zvēriskums, linča tiesas, līku apgānīšana, ir patiesi šķebinošas. Nākas secināt, ka laiki mainās, bet cilvēki tomēr nē. Pa vidu tam ir mākslinieki, kuriem liek to vērot, zīmēt, attēlot gleznās, lai iemūžinātu vēlākām paaudzēm. Labi zināms ir Leonardo zīmējums ar pakārto Paci dzimtas pārstāvi, viņš ir šo notikumu aculiecinieks, gluži tāpāt kā Botičelli. Šiem asiņainajiem notikumiem seko Florences mākslinieku brauciens uz Romu, kur vēl aizvien Siksta kapellas sienas rotā Sandro Botičelli un viņa vadīto mākslinieku grupas radītās freskas. Tas patiesi ir liels notikums, taču samērā skopi aprakstīts, jo autori nav interesējusi mākslinieku amata noslēpumi un knifi, viss aprobežojas ar savstarpējo attiecību aprakstiem un Romas sadzīves kontrastu ar Florenci, ko pavada Botičelli raksturīgā melanholija.
Pavasaris
Romānā īpaša vieta ir Sandras tēlam, tā ir Botičelli liktenīgā sieviete, viņa ir tā, kura visu laiku ir līdzās, no mazotnes sapņodama par mākslinieku. Botičelli acu priekšā Sandra izaug par skaistu, krāšņu sievieti, kas atraidījuma izraisītā izmisumā pievēršas ezotērikai, zīlēšanai, uzvedas kā īsta feministe, bet tad salūzt un ļaujas citu vīriešu valdzinājumam. Botičelli tikmēr rada “Pavasari”, vienu no tām gleznām, bez kuras nav iedomājama Rietumu kultūra un, kas piedzīvojusi vairākus atentātus, ir apskatāma aiz bieza bruņu stikla Ufici galerijā. Tas ir viens no Itālijas svarīgākajiem dārgumiem. Te autore ļaujas fantāzijai, kādos apstākļos tapusi glezna, kuri no romāna varoņiem ir tajā attēloti, lai gan par šo tēmu ir sarakstītas disertācijas un pētnieki vēl aizvien min, kas ir bijuši šie cilvēki. Un tad notiek pats dīvainākais šajā romānā, tā ir Sandras un Botičelli satuvināšanās, laikā kad top “Venēras dzimšana”. Nenoliedzami šis ģeniālais darbs rosina domāt, par apstākļiem un iemesliem, kā tas tika radīts, taču šeit tā ir ilgas, nepiepildītas mīlestības dzimšana (lai gan neticu, ka vīrietis, kas ir bijis kopā tikai ar vīriešiem varētu nonākt pilnīgā sievietes valdzinājuma varā), kas vainagojas ar jaunas dzīvības rašanos un sāpīgu šķiršanos. Skumjas Venēras acīs kļūst par visu pamesto un atstumto sieviešu sāpju simbolu. Viņa piedzimusi, lai tiktu pamesta, tas ir viņas iedzimtais grēks.
Pamestā
Pamestā sieviete atkāpjas un aiziet no mākslinieka dzīves, atstājot viņu vienu ar sava lēmuma un gļēvulības sekām. Tikmēr Florencē notiek lielas pārmaiņas, Mediči dzimta tiek padzīta, pie varas nāk fanātiskais mūks Savonarola, kurš dažu gadu laikā ieved pilsētu terorā un noved gandrīz līdz iznīcībai. Mūks šeit ir spilgti attēlots, lai gan īpaša uzmanība viņam netiek veltīta. Botičelli šajā laikā piedzīvo uzbrukumu, tiek sakropļots un līdz ar traumu un Sandras zaudējumu pamazām zaudē interesi par gleznošanu un grimst grūtsirdībā. Romānā tiek attēlots arī slavenais mīts par to, kā viņš metis Godkārības sārtā savus zīmējumus un gleznas, lai gan šeit uzsvērta viņa neticēšana Savonarolas mācībai, lai gan biogrāfijās uzsvērts, ka viņš ir bijis fanātiskā mūka sekotājs, un tas ir patiesais iemesls, kādēļ viņš pārstājis gleznot, lai gan gadus iepriekš, kā īstens mākslas novators, pirmais uzgleznoja kailfigūru. Mūsdienu cilvēka acīm skatoties, protams, mūks bija godkārīgs un varaskārs fanātiķis, kas visnotaļ loģiski beidza savu dzīvi sārtā.
Morbidezza
Romāna pēdējā daļā, Botičelli dzīvē atgriežas Sandra, viņš jau ir vecs un slims, zaudējis tuvākos un grimst apātijā. Florencē tikmēr atgriežas dzīvība; te strādā Mikelandželo, Rafaels, Perudžino un Leonardo da Vinči. Da Vinči glezno “Džokondu”. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un Botičelli saprot, ka ir kļuvis vecmodīgs, viņš neredz vairs jēgu gleznot un slēdz savu darbnīcu.
Pēdējos dzīves gadus viņš pavada savā morbidezza1, apcerē, ka gleznošana ir bezjēdzīga nodarbe, jo visu šo skaistumu, šo dievišķo pilnību, kas ir visapkārt, tik nepilnīgas būtnes, kā cilvēki nespēj attēlot, tie ir tikai nevarīgi mēģinājumi attēlot to. Dzīve ir pārāka par mākslu, lai gan reizēm šķiet, tā paslīd garām, un paliek tikai māksla. Un, kā, šeit, ļoti sievišķīgi uzsver autore, pāri tam visam tomēr ir mīlestība.
1 Morbidezza – jēdziens mākslā, kas apzīmē renesanses laika konceptu, kas apzīmē ķermeņa toņu maigumu un izsmalcinātību, šo terminu ieviesis florenciešu filozofs Marsilio Fičīno.
Itāliešu valodā morbidezza nozīmē – maigums, mīkstums
