Šī istaba izskatās kā cietuma kamera, bet nekas, ir dzīvots vēl dīvainākās vietās.

Profesors Baltacis uzlūko sevi pārnēsājamā spogulī un ar šķērītēm pielabo ūsas, plānie mati gan sagādā raizes, viņš slēpj tos zem dažādām galvassegām. Parūkas viņam nepatīk; tās der karnevāliem. Šodien Baltacis izlēmis vilkt bereti. Berete taču ir īsta mākslinieku cepure. Mazliet gan ož, jo ilgi stāvējusi skapī. Vajadzētu iesmaržināties ar odekolonu, un tad jau neviens nemanīs to naftalīnu. Viņš uzliek cepuri galvā un patikā piemiedz sev ar aci.

Blakus uz galda, stāv divas nelielas marīnas. Rīta agrumā, profesors bija izlavījies no skolas pagleznot plenērā. Gleznojumi padevušies tik dzīvi, ka šķiet, jūra tūlīt sāks viļņoties. Apmierināts ar savu veikumu, viņš pie sevis domā – esmu tik labs! Taču studentiem viņš šos darbus nedomā rādīt. Lai nāk uz izstādēm.

Domas iztraucē kluss klauvējiens pie istabas durvīm. Baltacis noliek spoguli, pieglauž ūsas un uzmanīgi atslēdz durvis.

– Tas es…,– istabā ieslīd apaļīgs vīrieša stāvs.

Tas ir viņa kolēģis Saša, kurš sāk rosīties pa istabu, noliek uz gultas tīkliņus, no kuriem izzvejo rupjmaizes ķieģeļus, bundžu ar ķilavām, sviesta paciņu un pāris pusstopus. Baltacis nodreb ievērojot, kā Saša ar pārdrošu rokas kustību pabīda malā viņa spogulīti, lai visus šos labumus novietotu uz galda. Tad viņš izvelk savu maciņu, izkrata no tā dažas kapeikas, kādu papīra rubli un ieber tos Baltacim saujā.

– Te būs atlikums…

Saša saglauž tīkliņus un, uzkarinājis tos uz pakaramā, lai nesapinas, atgriežas pie pirkumiem.

Baltacis vēro, kā kolēģa tuklie pirksti rūpīgi iztin no papīra sviestu. Šīs rokas Baltaci kaitina, tām ir ļengans rokasspiediens, citādi sirsnīgs cilvēks, omulīgs, reizēm prasts, taču viņam piemīt talants. Gleznotājs Saša ir izcils, kā pasniedzējs iejūtīgs, vienmēr spēj atrast labus vārdus. Viņam patīk gleznot, iedzert un meitenes viņam ļoti patīk, labprāt kādu uzskicē, bet nekad neatļaujas ko vairāk; mājās kolēģi gaida sieva, kuras bildi viņš nēsā sev līdzi piezīmju bloknotā, kurā raksta tikai sev saprotamas piezīmes un pāri tām skicē kailas meitenes.

Baltacim arī ir sieva, taču labi, ka viņas šeit nav.

Beidzis kārtot pirkumus, Saša, kautrīgi smaidīdams, izņem no savas migas nelielu auduma gabalu.

– Skat, ko es dabūju…, – viņš aizgrābti atloka gaišu platmali.– Tā būs mana plenēra cepure.

Viņš uzliek to galvā, un, nejautājot atļauju, paņem Baltača spoguli un aplūko sevi tajā. Sašas vaigi savelkas pievilcīgās bedrītēs, un, Baltacim par lielām šausmām, viņš acumirklī kļūst švītīgs.

– Ko tu saki? Vai man piestāv? – Saša pavelk platmales malu uz leju, tuvāk acīm.

– Piestāv, jau piestāv. Tikai paviegla tev tā cepure, te pie atklātās jūras stipri vēji pūš.

– Tu domā? – Saša apķeras, – Nu jā, pareizi tu saki… Nekas, likšu galvā, kad braukšu uz dāču sauļoties, – un smaids atgriežas viņa sejā.

Baltacis sapīcis paņem savu spoguli un noliek to malā. Pagriežoties viņš pa logu ierauga vienu no savām studentēm nākam no jūras. Pleci tai saulē nodeguši, viena krekliņa lence noslīdējusi, otrā plecā dziļi iespiedusies gleznošanas kastes siksna, mati izpūruši, rokas, kas notrieptas ar krāsu, tur apgleznotus kartonus. Viegli salīkusi, viņa nozūd skatienam. 

Baltacis nosmīn – nabaga skuķītis, stiepj to visu, atnākusi uz gleznotājiem kalnus gāzt. Tamborēt un šūt kleitas tādai vajadzētu! Glezniecība nav sieviešu lieta!

Tikmēr Saša grozās pa istabu.

– Jāsāk smērēt maizītes; vakars jau klāt, – viņš murmina, – aiziešu pie meitenēm, lai sameklē kādu šķīvi, uz kura to visu uzlikt. Lai ir skaisti.

Pēkšņi viņš pagriežas pret Baltaci un izvelk no žaketes kabatas blašķi.

– Ieraujam?

Labi, ieraujam, pat kārojas.

Baltacis sameklē pāris mazu glāzīšu un noliek tās uz galda, vispirms apskatot vai nav netīras. Saša veikli ielej zeltainu dziru.

– Belij aist –  vienmēr labi iet iekšā. Prozīt!

Abi saskandina, ierauj un vienojas, ka labs.

Noslēpis blašķi žaketes iekškabatā, Saša steidzīgi nozūd aiz durvīm.

Baltacis tikmēr noliek glāzītes, vēlāk tās izmazgās. Mazliet jau vajag ieraut, citādi, kā lai iztur to plenēra laiku? Patiesībā ir grūti dzīvot vienā istabā ar kolēģi, kas būtībā ir svešs cilvēks. Tā krākšana un kasīšanās pa nakti spēj nokaitināt pat vairāk nekā odi, bet, ja iedzer, tad netraucē.

Vakars pavisam jauks. Skuķi ķiķina un kautri skatās uz pasniedzējiem, griež maizi, smērē sviestiņu, kārto uz šķēlēm ķilavu muguriņas. Visas skaistas; kurš tad jaunībā nav skaists? Tikai kāpēc viņas grib gleznot? Mācīt viņas pindzelēt Baltacim patīk, taču gleznošana nav nekāda ampelēšanās, tā prasa lielu spēku un ir daudz jādomā.

Tikai tā viena meitene, kas pirmīt nāca no jūras, klusē kā sfinksa, reizēm tikai pasmīn. Tā ir tāda meitene, ko pašu vajadzētu gleznot. Profesoram liekas, ka tā meitene nemaz neklausās viņā, arī mālē tā, kā nevajag mālēt. Viņš jūt dusmas un novērsies pieliek plaukstu kādai studentei pie pleca, paijā to, smaidīdams kā runcis, tad pieglaužas vēl citai. Meitenes mulst, bet neko nesaka. Saša tikmēr kaut ko zīmē savā nodabā, pēc brīža viņš pielavās pie Baltača un pabāž viņam zem deguna savu zīmējumu.

– Nu, kā tev patīk?

Tajā attēlots ūsains Pāns ar āža kāju, kas kaulainiem pirkstiem tver pēc vijīgas nimfas, kura cenšas izsprukt no tā ķetnām.

– Klasisks sižets, – Baltacis sausi nosaka, sazīmēdams Pāna vaibstos savus sejas pantus.

Saša apmierināts smaida. Maita tāds, Baltacis nodomā. Viņš paceļ savu glāzi tostam.

– Par tavu talantu, kolēga!