Mēdz būt grāmatas, kas satricina ar savu tēlainību, kas ir spilgta, vizuāla un vienlaikus emocionāli precīza, tā it kā stāsta par vienu, bet pamazām, kā lobot no sīpola mizas kārtas, līdz tā sīvā sula iecērt acīs līdz asarām, grāmata atver slāni pēc slāņa ar maigi un netieši atvērtām atklāsmēm galvenā varoņa izaugsmes ceļā un trāpa lasītāja sirdī ar kvēlošu cerību. Tāda ir šī grāmata.

Galvenais varonis Paša ir vienkāršs dzimtās valodas skolotājs ( cik zīmīgs ir šis apzīmējums!), viņš ir astvešinājies no saviem skolniekiem, ģimenes, līdzcilvēkiem, valsts un arī pats no sevis. Viņa pasaulē, kura tagad tiek kara šķaidīta un postīta, mīt tādi paši atsvešinājušies, pārbijušies cilvēki, kas brīžiem liekas pat ļauni, taču autors, kā negribēdams visu tēlot melnās krāsās, atklāj un parāda viņu cilvēcību – trauslu un naivu, no kuras tie paši kautrējas. Mēs visi esam cilvēki, un mēs neko nekontrolējam, mums pašiem liekas, ka kontrolējam, bet patiesībā, mēs izmisīgi kārpāmies, slīdam atpakaļ, aizelsušies un līdz izmisumam pārguruši izvelkam sevi no ledaina dūksnāja, tad kaut kur ejam, it kā uz mērķi, it kā mēģinām sevi izglābt, glābt un aizvest mājās kādu citu mums svarīgu cilvēku, bet, tas izdosies, ja mums paveiksies vai ja tā būs lemts. Kas to lemj, to neviens nezina, cilvēks ir tikai sīks bandinieks, kādā nesaprotamā spēlē, bet visi to spēlē, kā trakuma, kā kāda ļauna spēka dzīti, un paši nesaprot, kādēļ dara to, ko dara.

Pašas vienkāršā doma iziet cauri pilsētai pakaļ savas māsasdēlam uz internātu un atvest to mājās uz šķirotavu izvēršas dantiskā ceļojumā cauri īstai ellei. Viņš kā apmāts brien cauri janvāra sniegiem, slapjajam aukstumam, smakām un svilumam, kvēpiem, sprādzieniem, lamām, garām līķiem, atrodot ceļabiedrus un tos pazaudējot, laužas cauri mežiem, brien pāri grāvjiem, maldās sagrautās mājās, laužas cauri kontuzētu karavīru bariem, līdz satiekas ar savas nāves tuvumu un atpazīst to, iemācās no tās nebaidīties un paļauties. Tā sniega un nāves tuvuma sajūta ir tik pārsteidzoši tuva un saprotama, bailes no melnajiem suņiem, kas aulekšo pakaļ un grāsās saplosīt, ir tik dzīvas, ka lasot sažņaudzas ķermenis, cerība, ka izdosies izglābties, izkūp sniega baltumā, un ziema, škiet, būs mūžīga, atliek vien tikai nāve. Tā reizēm arī man liekas, sevišķi ziemās. Taču šajā drūmajā ceļojumā, gan ārējā, gan iekšējā ellē, Paša nav viens un visu pamests, viņam ir ļoti aizkustinošs ceļabiedrs – spurainais māsasdēls Saša. Viņš ir tas, kuru glābt dodas Paša, bet kurš kuru glābj un izglābj, atklājas tikai grāmatas beigās. No cita skatapunkta, par kuru Pašam nav ne jausmas.

Žadans nerunā par politiku tieši, nevienu nevaino, bet ļoti asi rāda. Viņš rāda tādu baisu, bet vienlaikus poētiski skaistu vidi, ka, šķiet, viņš pats tur ir bijis, visu redzējis savām acīm un to piedzīvojis, tik detalizēts un smalks ir viņa stāstījums. Viņš lasītājam rāda – vienaldzība ir tā, kas noved pie neparedzamām sekām, tās izraisītais aklums liedz ieraudzīt brīžus, kad veidojas bīstami aizvainojumi, naids, dusmas, kas vēlāk nākotnē pāriet nekontrolējamā iznīcinošā spēkā, kas noposta visu savā ceļā un lauž cilvēku likteņus kā nomelnējušas pērnās saulespuķes. Tikai mīlestība, vērīgums un uzmanība pret tuvākajiem un līdzcilvēkiem, ļauj katram justies kaut cik saprastam, novērtētam un vajadzīgam, un drošībā. Tas ir svarīgāk par skaļiem vārdiem, materiāliem labumiem un ideālu pilniem saukļiem. Atstumšana un noniecinājums rada atsvešināšanos, kas pamazām gruzd kā slapja pērnā zāle līdz aizsviltas un izaug milzu nelaimē, tādā kā karš. Žadans raksta: mēs visi esam kā bāreņi, kas atstāti internātā, bet no tā ir jāiet prom, par spīti savai bārenībai ir jātgriežas mājās, lai kādi pārbaudījumi būtu ceļā, ir jātgriežas pie sevis, kur smaržo pēc tīri izmazgātiem palagiem un ir mierīgi ap sirdi. Beigās atklājas, ka tomēr ir cerība.